Dzejnieku tauta
Tas, ka publiskā vide nespēj rimties savā viļņojumā par krievu lamuvārdu nepieciešamību latviešu skolu jaunatnes audzināšanā, liecina par absolūti nopietnu rūpi nākamo paaudžu garīgās un morālās attīstības kontekstā. Bez «mātesvārdiem» šodien un rīt – vairs ne soli.
Vairs nav runa par kaut kādu banalizētu tikumību, kuru pieminot, daudziem tautas kalpiem metas šķērma dūša, bet par sabiedrības atveseļošanas un – nebaidīsimies no šā vārda! – atbrīvošanas procesu. Proti, jo sulīgāk un aktīvāk skolās analizēsim dzejas lamuvārdu ģenēzi un ikdienas izmantošanas nepieciešamību, jo intelektuāli un morāli brīvāka kļūs mūsu jaunā un daudzsološā paaudze.
Patiešām, kas var būt svarīgāks par šo perspektīvu? Nu, kuru gan var ieinteresēt kaut kādas nenozīmīgas blakusproblēmas, piemēram, pensionāru pabalsti vai 2017. gadā gaidāmā gāzes tirgus liberalizācija, ja tepat degunpriekšā ir mūsdienīgas dzejas paraugi, kas emocionāli saviļņo ne tikai jaunatnes, bet arī visādu vecūkšņu dvēseles dzīles? Kuru gan var kustināt veselības vai izglītības sistēmas pārdesmit gadu ilgusī «sakārtošana», ja acis un sirds var baudīt bezcenzūras dzeju, kurā kā tukli nužņika tārpi ķepurojas krievu lamuvārdi? Nebūsim, biedri, liekuļi: katrs laiku pa laikam noraujamies un paņemam mutē pa kādam treknulim. Pat vienas otras vienotīgas deputātienes dēlēns nekautrējas katra otrā vārda galā piespraust pa jēlai neķītrībai un to visu smuki ielikt internetā – laikam gatavojas kļūt par dzejnieku. Vai tad pārējie, kā sacīt jāsaka, sliktāki? Visi jau neesam auguši deputātu ģimenēs, tomēr līdzi jātur, atpalikt nedrīkst.
Tāpēc nav ko te pievērsties visādām pseidoproblēmām, ar kurām pilna visa dzīve. Bērni ir deputātu, piedodiet, vecāku spogulis. Un ir pilnīgi likumsakarīgi uzzināt par dabiskām, īsti bērnišķīgām darbībām: pusaudži mēģinājuši pakārt kaķēnu, centušies izdurt viņam acis, piekāvuši vai izņirgājušies par skolasbiedreni. Izglītības augļi, kas nereti šķiet iegūti palīgskolas koridorā, ir adekvāti rīcībai, kuru šodien pieņemts uzskatīt par atbilstošu mūsdienu normām: gara trulums tiek aplūkots kā prasme piemēroties dzīvei, bet publiska valodas pornogrāfija – par mākslas (?) darba analīzi.
Tāpēc ar nepacietību gaidīsim, kad skolu programmās tiks iekļauts viss krievu un cittautu lamu valodas arsenāls. Tomēr nav saprotams, kāpēc nepieciešama tāda internacionalizācijas ekspansija, ja mums, latviešiem, pašiem ir izcila sulīgu izteicienu krātuve – latvju nerātnās dainas? Kāpēc tās joprojām dus aiz septiņām atslēgām? Kāpēc skolotāji neķeras klāt, teiksim, tādu rindu analīzei: Dod, Dieviņi, lietum līt,/ Nejās puiši pieguļā:/ Būs manam lācīšam/ Stabulīte mutītē. Tāpēc, ka pārāk nesaprotami un poētiski? Nu, jā. Modernie dzejnieki visu pasaka, krieviski lamājoties. Tā ir skaidrāk mūsdienu bērniem, kuri «visu jau redzējuši internetā».
Tāpēc nav vērts iespringt par problēmām, kas nevienu vai gandrīz nevienu neinteresē. Bet, ja reiz runājam par ataugošo paaudzi, vai esat pamanījuši nedēļām ilgušas karstas diskusijas par to, ka valsts bērnunamos mitinās ap diviem tūkstošiem bērnu – faktiski bāreņu? Tiešām ne? Vai esat kādreiz metušies emocionālā diskusijā par to, ka daudzās ģimenēs notiek emocionāla, fiziska un seksuāla vardarbība pret bērniem? Arī ne? Protams, kuru gan tas interesē, par to neviens negatavo TV diskusijas, tas nav tik pikanti kā apzelēt moderno dzejnieku dziļdomīgās vārsmas.
Vērojot sabiedrības karstumus par pornodzejas analīzes nepieciešamību, tomēr ir lielas cerības, ka mūsu daudzcietusī valsts attīstās pareizā virzienā: jaunā paaudze tiek skolota nevis ar kaut kādu morāliski novecojušu literatūras un mākslas paraugu palīdzību, bet gan izmantojot mūsdienīgus, veselīgus zemjostasvietas mēslu pikučus. Jaunieši aug bezkompleksaini, attīstīti un – kas vissvarīgākais – visu zinoši. Tāpēc nevaru pievienoties Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Guntas Ancānes teiktajam, ka «nedrošība, bailes un kauna sajūta atņem sabiedrībai potences, kas tai piemīt, jo šīs potences netiek izmantotas». Mīļie, kāda nedrošība?! Mēs droši ejam uz priekšu, krieviski lamādamies – dzejā, ikdienā un mīlā. Jo esam prieka pilni: mūsu valstī citu problēmu nav, ir tikai cīņa pret cenzūru. Esam taču brīvo dzejnieku tauta, vai ne?