Pasaules liktenis izrādījās mums labvēlīgs un pirms 20 gadiem ieguva reālo apveidu, kad mēs, Augstākās Padomes deputāti nobalsojām par Latvijas neatkarību. Vēl iepriekšējā vakarā, 3.maijā es nebiju pārliecināts vai mums tas izdosies, jo deputātu lielākā daļa bija reformkomunisti – gorbačovieši un viņi bija par suverenitātes paplašināšanu, nevis neatkarību.
Bet spiediens uz viņiem bija gan no Pilsoņu Kongresa puses, kurš varēja pārņemt varu, gan no Interfrontes, gan no sirdsapziņas. Šogad skan jau divdesmitās jubilejas fanfaras, bet tikai kam? Un kāpēc? Mēs, Augstākās Padomes deputāti, cerību pilni atjaunojām Latvijas neatkarību, bet pēc 20 gadiem redzam, ka savas neatkarīgās un plaukstošas valsts vietā esam nonākuši jaunā valstu savienībā, kļuvuši par ļoti nabadzīgu, mazattīstītu, atkarīgu Eiropas provinci šī jēdziena vissliktākajā nozīmē. Mēs redzam, ka Saeimā sēž tā pati naturalizējusies interfronte, mūsu ierasto LTF nacionālistu un reformkomunistu frakciju vietā oligarhu politbrigādes ar visdažādākajiem nosaukumiem un krāsām, dažs labs pat Brīvības pieminekli prihvatizējis. Tautsaimniecība iznīcināta, tās vietā korporatīvā ekonomika un dzīves apstākļi lielākajai daļai iedzīvotāju sliktāki, kā bija, sabrūkot PSRS.
Kā tas varēja notikt? Vēsture izskaidro šodienu. Es jau vairāku gadu garumā vēroju, kā tiek rakstīta jauna vēsture, kura neatbilst Vēsturiskajai Patiesībai. Protams, kas ir pie varas, tas raksta Vēsturi, bet, ja mēs paskatāmies uz Vēsturi no Patiesības torņa, tad kļūst skaidra šodiena. Es neesmu to dienu vienkāršs aculiecinieks, bet esmu to veidotājs.
Viss iesākās ar Latvijas Tautas frontes dibināšanu. 1988.gada maijā kopā ar Viktoru Avotiņu un Jāni Rukšānu sākām organizēt Latvijas Tautas fronti. Pateicoties Viktoram Avotiņam, jau vasarā mēs izveidojām pirmo programmas grupu, notika atbalstītāju meklēšana inteliģences vidū, un mūsu sapnis par nacionālu Latviju sāka īstenoties. Saprotot tā brīža politisko situāciju, lai varētu atjaunot savu valsti, mēs bijām spiesti pieņemt citu taktiku - paplašināt suverenitāti, līdz valsts kļūst brīva. Sākotnēji ideoloģiski mums domstarpību nebija, jo mēs tomēr bijām „buržuāziskie nacionālisti”, bet mūsu programmas grupa, kura vēlāk pārtapa par LTF vadību, paplašinājās un daļēji izmainījās. 1988.g. augustā, līdz ar Jāņa Škapara, Ilmāra Bišera un vēl dažu citu reformkomunistu parādīšanos programmas grupā, iezīmējās divas pamatlīnijas visā mūsu darbībā, kuras, starp citu, pastāv līdz šodienai: nacionālistiskā un sociālistiskā, kura vēlāk caur prihvatizāciju strauji pārauga liberāli kapitālistiskā. Šī cīņa turpinās vēl šodien – vieni ir par Nacionālu valsti, otri par kosmopolītiski - demokrātisku Latviju.
Ceļš līdz neatkarības prasībai bija ļoti akmeņains, jo pie varas esošie reformkomunisti atbalstīja Gorbačova suverenitātes paplašināšanu un bija pret neatkarīgu Latviju. Būdams LTF valdes priekšsēdētājs, nonācu pie secinājuma, ka jāpāriet daudz straujāk pie neatkarības prasības, pretēji tam, kas ierakstīts LTF programmā. Toreiz svarīgi bija pagriezt to lielo LTF kuģi uz neatkarības takas. Tas man izdevās tikai 1989.g 28.maijā LNNK II ārkārtas kongresā. Izmantojot sev dotās pilnvaras uzstāties ar LTF apsveikuma runu šajā kongresā, nolēmu nākt klajā ar Paziņojumu, ka LTF ir par Neatkarīgu Latvijas valsti. Pēc tam reformkomunistiem valdē vairs nebija kur atkāpties un jau rudenī LTF nostājās uz Neatkarības ceļa.
Viena lieta bija prasība pēc neatkarības, bet kā pie tās nokļūt? Tad mēs arī nonācām tajās krustcelēs, kā latviešu pasakā ar trim ceļiem:
Pirmais – pašnoteikšanās ceļš, izmantojot Tautu tiesības, savas pašnoteikšanās tiesības - izsludināt Satversmes sapulces sasaukšanu, noārdot padomju struktūras, un pasludināt savu nacionālu valsti.
Otrais - padomju varas ceļš - caur viņas pašas okupācijas varas struktūrām pārņemt varu, bet daļēji saglabājot to pat personāliju līmenī, t.sk. Augstākajā Padomē, pasludināt jaunu neatkarīgu valsti, izmantojot bijušās brīvvalsts simboliku.
Trešais – leģitīmais, starptautiski atzītās, 1918.g. dibinātās Latvijas Republikas atjaunošanas ceļš ar Latvijas Republikas pilsoņu un to pēcnācēju reģistrēšanu un Pilsoņu parlamenta – Pilsoņu Kongresa ievēlēšanu, ar mērķi atjaunot 1918.g. dibināto Latvijas Republiku. 1990.gada 30.aprīlis bija patiešām tautas svētki, jo uz pirmo sesiju sanāca tiešās vēlēšanās ievēlētais pilsoņu parlaments - Pilsoņu Kongress. Tas uzsāka savu darbību ātrāk kā Augstākā Padome. Pilsoņu Kongress nepasludināja tūlītēju varas pārņemšanu Latvijā, bet nolēma to veikt pamazām.
Tā kā 1989. gada oktobrī jau bija noticis Latvijai likteņvēsturiskais LTF Otrais kongress, jo tajā uzvarēja reformkomunisti, un par LTF vadītājiem ievēlēja gadījuma karakalpu ,kā viņš pats sevi sauc, D.Īvāni un I.Godmani, bet nacionālisti komponists I.Kalniņš un ģeogrāfs V.Šteins zaudēja, tad loģiski, ka Augstākā Padomē ievēlēto reformkomunistisko LTF deputātu vairākums izvēlējās uzlabotās Padomju varas ceļu, ko tīšām nepareizi dēvē par parlamentāro. Daudzi šodien runā par NEPĀRTRAUKTĪBAS doktrīnu. Jā, tā ir spēkā: LPSR ar Augstāko Padomi, uz tās bāzes tika izveidota 4.maija Republika ar Augstāko Padomi, kura patvarīgi izmainīja Satversmi un Vēlēšanu likumu un Augstāko Padomi pārdēvēja par Saeimu un tādejādi 1993.gadā izveidoja jaunu valsti – Jaunlatviju. Tai nav nekāda juridiska sakara ar 1918.gadā dibināto Latvijas Republiku. Pati vēsturiskā prakse ir nežēlīgi pierādījusi, ka šis jaunveidojums 17 gadu laikā nav varējis mūs aizvest uz Nacionālu valsti. Tā spēj tikai dzīties pakaļ ZELTA teļam pa Eiropas Savienoto Valstu ganībām, nolemjot savu tautu iznīcībai. Padomju varas ceļš mūs noveda šodienā un tas nelaimīgais likteņa pagrieziens ir jāmeklē LTF Otrajā kongresā. LTF bija rezerves variants – un tas bija Pilsoņu Kongress. Tas bija un ir vienīgais leģitīmais parlamentārais Latvijas Republikas atjaunošanas ceļš un savu uzdevumu vēl nav izpildījis. Pilsoņu Kongresam ir jānāk kopā un beidzot jāatjauno 1918.gadā dibinātā Latvija, jo tā ir leģitīma bāze, uz kuras varētu izveidot Nacionālu valsti.