Dainis Lemešonoks / Viedokļi

Augstskolai "Turība" gadumija tika krietni sabojāta. Vadībai nu jālauza galva, kā tagad reaģēt, kad tās asociētā profesore ar savu publikāciju "Delfos" nevilšus patrāpījās ceļā ne tikai kareivīgai un bezgala paštaisnai, bet arī "faktiski oficiozai" žurnālistei.

Dziļi melodramatisks likteņa pavērsiens piemeklējis Ventspils ostu: Kremļa ekonomiskā politika, atņemot kravas Baltijas valstīm, tai aprāva "vieglās dienas", bet tagad problēmu nastā klāt nāca sankcijas, ko ASV sākotnēji ieviesa Kremļa režīma pārstāvju sodīšanai...

Šķiet, šoreiz jāsāk ar atvainošanos, ka vispār pieminu šo nelaimīgo uzņēmumu. To arī daru. Tev, portāla lasītāj, droši vien sen piegriezusies karaļa Līra meitu šekspīrisko kaislību latviskā versija. Man pašam nav vēlēšanās turpināt iedziļināties Valērija Maligina mantinieču attiecību samezglojumos. Ne arī vajadzības – tepat portālā par tiem vienmēr ir atrodama izsmeļoša informācija.

Gribas cerēt, ka jaunais Eiropas Parlaments, amatus sadalījis, un tā akceptētā Eiropas Komisija spēs drīzumā pieķerties politiski netīkamiem "sīkumiem". Piemēram, vai mūsdienās jau pārāk strauji mainīgajā pasaulē ES var saglabāties kā viens no – un citu respektēts – globālās ekonomikas līderiem.

50 miljoni eiro. Kad gan tāda summa varētu Latvijas politikāņus atstāt vienaldzīgus? Vēl jo vairāk – napoleoniņus, kam vara nejauši iekrita klēpī un tāpēc no saviem sadomātajiem panākumiem kaisli reibst prātiņš?

Izrādās, arī mūspusē kāds tomēr vēl spēj sarīkot – bez liekas kautrības! – Klintones & Trampa klopes cienīgu šovu. Dramatiskā un vērienīgā spēkošanās starp Vadimu Ļašenko un Kasparu Gorkšu par Latvijas Futbola federācijas vadītāja amatu liek politiķiem rūgt skaudībā, sarkt kaunā un šo to pamācīties.

«Informācijas burbuļu», viltusziņu un PR manipulāciju laikmetā demokrātija šķiet atgriezusies autiņos. Tad, kad agoras vai večes balsojumos uzvarēja nevis sanākušo pilsoņu vairākums, bet ļaudis, kuri prata skaļāk bļaut. Tāpēc Latvijas sabiedrībai mulsi vēro, kā agresīva «dzīvniekmīļu» saujiņa efektīgi rīko krustakaru – vai, aktuālāk izsakoties, džihadu – pret olu ražotājiem vai (nesenā pagātnē) kažokzvēru audzētājiem. Tiešām mēs tik viegli pakļausimies uztura šariatam?

Jūtot politisko kaislību temperatūru kāpumu pašu mājās vai ārzemēs, reizēm rodas satraukums par jebkāda – politoloģiski smalkmanīgi izsakoties – «nacionāla arbitra» neesamību Latvijā.

Valdības negribēšana ar bargu aci paskatīties uz Privatizācijas aģentūru rada vilšanos un pat apmulsumu mediju telpā. Nenovēršami ir atnācis vasaras beztēmu panīkums jeb, kā teica pirmskara avīžnieki, "skābo gurķu laiks". Tieši tāpēc žurnālistu cunftē nesen tika lolotas rožainas cerības, ka auditorijas uzmanību piesaistītu klusi veģetējošās iestādes "kancelēšana" – gan aprakstot tās likvidācijas procesu un "uz ielas izsviesto" vadītāju meklējumus pēc jaunas sinekūras, gan izvērtējot valsts īpašuma privatizācijas (protams, arī "prihvatizācijas") un sertifikācijas politikas patiesos rezultātus, salīdzinot tos ar kādreizējiem plāniem un sasolījumiem.

Politiskā krīze liek (varbūt tomēr – dāvā iespēju?) Ministru kabinetam daudzus iesāktos darbus atstāt pusratā. Tomēr ir tādas lietas, kuru novilcināšana var smagi atspēlēties "bijušajai/topošajai" koalīcijai, vēl vairāk irdinot tās reputāciju vēlētāju un nodokļu maksātāju prātos.