Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Valdības vecgada parāds

Politiskā krīze liek (varbūt tomēr – dāvā iespēju?) Ministru kabinetam daudzus iesāktos darbus atstāt pusratā. Tomēr ir tādas lietas, kuru novilcināšana var smagi atspēlēties "bijušajai/topošajai" koalīcijai, vēl vairāk irdinot tās reputāciju vēlētāju un nodokļu maksātāju prātos.

Tāpēc nācijai patlaban būtu akūti nepieciešams izdzirdēt to, kas patiesībā valdībai bija jāpasaka jau decembrī. Tā būtu Laimdotas Straujumas kabineta skaidri un skaļi pausta atbilde uz "TeliaSonera" prasību tam pasteidzināt lemšanu par akciju sabiedrību "Lattelecom" un LMT turpmāko nākotni. Citādi 22. janvāris, ko ziemeļvalstu sakaru uzņēmums, minoritārais partneris šajās firmās, ir nolicis kā galīgo termiņu savam "ultimātam", jau pietuvojas pārāk ātri. Līdz ar to jēgu tūlīt pat pazaudēs līdz šim vienīgais publiskais valdības pozīcijas skaidrojums, ko 10. decembrī pauda ekonomikas ministre Dana Reizniece - Ozola: par LTC un LMT izlemšot nākamā valdība. Tās joprojām nav.

Pilnīgi pietiktu kādam tagadējās valdības pārstāvim pateikt kaut vai šo: “Mūsu mīļie biznesa partneri, esiet nu tik mīļi un saprotoši: ar savām iegribām un vajadzībām kādu brīdi – piemēram, līdz Lieldienām – klusām pastāviet pie ratiem, kamēr mēs, Latvijas valsts vara, sevi savedam daudz maz kārtībā un beidzot izstrādājam mūsu pozīciju. Pašiem jums akcionāros ir Zviedrijas karaliste, tāpēc vien vajadzētu būt pieradušiem, ka politikā nekas ātri nenotiek!" Tāds verbāls nieks neprasītu no demisionējušās valdības un tās vadītājas milzu pūliņus.

Toties tas spētu radīt krietni vairāk skaidrības sabiedrībā, gaisinot šaubas: ja nu valdība tagad tīšām vilcinās, lai 22. janvāri steigšus piekristu mums, Latvijai, neizdevīgam risinājumam? Nekur nav pazudušas nelāgās atmiņas par to, kā tika īstenota bankas "Citadele" pārdošana (valdībai baidoties, ka tā, Die's nedod, neiekasē no "trūcīgo" pircēju apvienības kādu miljonu par daudz). Toreiz tika atzīts, ka kredītiestādes akciju tirgošana biržā ļautu gūt krietni vien adekvātāku cenu un būtu daudz "caurspīdīgāka", taču tam, ziniet, vairs neesot laika – Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka jau elpo pakausī, pārdošana jāpabeidz savlaicīgi... Darījuma nomuļļāšana joprojām rada iespaidu nevis par darbos iestigušas valdības nevilšu nevarību, bet gan par politikāņu apzinātu taktiku. Ja kaut kas līdzīgs atkārtosies tagad, tad sabiedrībai un medijiem, kam nākas pārciest valdības "restarta" ieilgšanu un partiju izrādītās kaprīzes, var lūzt pacietības vadzis...

Nevajadzētu iedomāties, ka abu sakaru uzņēmumu tālākā attīstība un to piederība var satraukt tikai informācijas un telekomunikāciju nozares speciālistus. Tas ir svarīgi visai Latvijas sabiedrībai. Gan tīri emocionāli – LTC un LMT veiksmīgā darbība ir būtisks nacionālās pašapziņas balsts (atļaušos apgalvot – pat tiem, kuri nav šo firmu klienti). Gan pavisam merkantili, jo abi uzņēmumi ar ziedojumiem bija un ir dažādu sociāli un kulturāli svarīgu aktivitāšu atbalstītāji.

Tāpēc mūsu sabiedrība ir "savtīgi" ieinteresēta saglabāt valsts un Latvijas kapitāla dominanci abos uzņēmumos. Vēl vairāk – arī saglabāt tos kā divus atšķirīgus uzņēmumus, jo tad sniegtais atbalsts ir plašāks un dāsnāks. LTC un LMT apvienošanas gadījumā tas neizbēgami optimizētos – nerunājot nemaz par to, ka apvienotā uzņēmumā "TeliaSonera" kļūtu par vairākuma akcionāru, koriģējot vai apcērpot tā sociālās aktivitātes. Savukārt šo uzņēmumu "privatizācija" (jo tos pilnībā pārņemtu citai valstij daļēji piederoša kompānija) un jo īpaši iespējama tālākpārdošana automātiski novedīs pie tā, ka mūsu sabiedrība zaudēs nozīmīgus aktivitāšu sponsorus. Tāpēc nācijas sašutums, valdībai klaji ejot minoritārā partnera pavadā, var būt negaidīti skarbs, dziļs un ilglaicīgs.

Es saprotu, ka Straujuma ir labi audzināts cilvēks un viņai droši vien būtu fiziski neiespējami publiski pateikt kaut ko līdzīgu manis augstāk modelētajām "rupjībām". Taču demisionējušajā valdībā atradīsies cilvēki, kuriem tikai nāktu par labu iejušanās "skarbā veča" tēlā. Jo īpaši – iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim, kurš patlaban pārrauga arī Satiksmes ministriju. Ja arī viņam tas izrādītoes par šerpu, tad kāds ZZS vai VL-TB/LNNK pārstāvis varētu izmantot izdevību un apliecināt sava politiskā spēka pūliņus nacionālo interešu aizstāvībā.