«Informācijas burbuļu», viltusziņu un PR manipulāciju laikmetā demokrātija šķiet atgriezusies autiņos. Tad, kad agoras vai večes balsojumos uzvarēja nevis sanākušo pilsoņu vairākums, bet ļaudis, kuri prata skaļāk bļaut. Tāpēc Latvijas sabiedrībai mulsi vēro, kā agresīva «dzīvniekmīļu» saujiņa efektīgi rīko krustakaru – vai, aktuālāk izsakoties, džihadu – pret olu ražotājiem vai (nesenā pagātnē) kažokzvēru audzētājiem. Tiešām mēs tik viegli pakļausimies uztura šariatam?
Ekstrēmo vegānu sektas Dzīvnieku brīvība izdarības daudziem cilvēkiem šķiet absurdas, kaitīgas, pat sodāmas (sveša īpašuma postīšana, «atbrīvojot» kažokzvērus; skolasbērnu biedēšana ar gaļas ēšanas necilvēcīgumu). Diemžēl mūsu pilsoniskā pretestība šo «pārtikas fundamentālistu» rosībai ir nīkulīga. Tā galvenokārt izpaužas kurnēšanā pa kaktiem. Kaut pakļaušanās DzB kārtējam ultimātam rada draudus pārtikas cenu kāpumam, darba vietām, ražotāju ieņēmumiem, valsts budžetam.
Drīzāk publikā un valsts varas iestādēs valda padevīgs sastingums: ar trakiem vajag pa labam - citādi, kas zina, viņi izvazās mūs pa bargām Eiropas instancēm kā tumsoņas un barbarus... Tādēļ Latvija, kas ir brīva no gaļas, piena, vilnas dzijas vai jājamzirgiem, jau sāk izskatīties pēc arvien reālākas mūsu nākotnes.
RIMI un Maxima veikalu tīkli gada sākumā «sociāli atbildīgi» izlēma līdz 2025.gadam pilnībā atteikties no sprostos dētu vistu olu pārdošanas, nerēķinoties ar klientu vairākuma nostāju. (SKY četri lielveikali, kas orientēti uz Rīgas un savrupmāju novadu «smalko publiku», jau tagad netirgo 3.kategorijas olas.) Malā tika atstumti marketinga dati un tirgus pētījumu rezultāti, kas liecina: absolūtam vairumam pircēju šis «neētiskais», bet kvalitatīvais, lētais un ES standartu regulētais produkts nemaz nespiežas kaklā.
Tirgotāji gļēvi steidza pakļauties dažu ar megafoniem un plakātiem bruņotu bļauru sarīkotam spiedienam. Kaut gan tieši šie cilvēki, kā vismaz paši apgalvo, nepērk nekādas olas… DzB nu jūtas pakāpusies vēl soli tuvāk tās svētā kara mērķim - pilnībā atbrīvot Latvijas sabiedrību no «barbariskiem» uztura paradumiem. Iespējams, drīzumā tiks kampaņots pret 3.kategorijas olu lietošanu rūpnieciskajā konditorejas un kulinārijas preču ražošanā vai prasot vispārēju aizliegumu turēt vistas sprostos.
Ne tikai par lētām olām ir šis stāsts. Pilsoniski vājās sabiedrībās - diemžēl joprojām arī mūsējā - tautvaras principi un instrumenti var tikt ļoti vienkārši vērsti pret «klusējošā vairākuma» interesēm un vērtībām. DzB uzvara uzskatāmi apliecina: mazskaitlīgas, bet agresīvas grupiņas Latvijā pārāk viegli uzspiež savus fanātiskos uzskatus likumdevējiem un masu medijiem. Protams, ja vien tās neprasa divvalodību vai izstāšanos no NATO.
Saeimas deputāti - cilvēki, kurus likumdošanai pilnvaro desmitiem tūkstošu pilsoņu - pērn kapitulēja dažu DzB bezkauņu priekšā, izšķiežot savu ar nodokļiem apmaksāto darba laiku «trakoti aktuālam» jautājumam - dzīvnieku izmantošanai cirka izrādēs. (Visticamākais, pēc dažiem gadiem to atrisinātu sarūkošās publikas «balsojums ar eiro» - rokrokā ar dzīvnieku labturības uzraugu pārbaudēm. Taču tagad, pateicoties Saeimas iztapībai, DzB izrāda Rīgas cirka «asiņaino skalpu» kā savas varenības apliecinājumu.)
Tikmēr lielu sabiedrības grupu intereses, pat sāpīgas problēmas paliek bez risinājuma tāpēc, ka šīs ļaužu grupas ir pilsoniski pasīvas un naivi paļaujas uz politiķu priekšvēlēšanu solījumiem rūpēties par to vajadzībām.
Politiskas partijas izveide prasa vismaz 200 notariāli reģistrētus dibinātājus. Savukārt NVO veidošana ļauj daudziem napoleoniņiem «pa lēto» apmierināt ambīcijas un uzspiest sabiedrībai savas iegribas.
Pārāk viegli tas ir paveicams. Biedrība DzB, kā liecina tās sniegtie dati par 2016.gadu (svaigāku vēl nav), darbojas bez algota personāla, aizpērn tā ir ieņēmusi ~48 tūkstošus eiro. No tiem apmēram 24 000 eiro ir dažādu ārvalstu fondu finansējums, tāpat saņemti ziedojumi un dāvinājumi vairāk nekā 18 tūkstošu eiro kopsummā. Biedru naudās iekasēti 6000 eiro, kaut DzB neatstāj masu organizācijas iespaidu.
Profesionāli sociālo un reklāmas kampaņu veidotāji apšauba, ka ar šāda apjoma budžetu būtu iespējams īstenot vērienīgo kampaņu pret sprostos dēto olu tirdzniecību - ar tehniski un vizuāli pirmšķirīgi «bruņotiem» piketiem pie veikaliem, ar videofilmējumiem, mediju un interneta aktivitātēm, reklāmas plakātiem Rīgas ielās utt.
Pērn šī organizācija uzrādās 650 ierakstos aģentūras BNS publicitātes monitoringā, 645 sociālā tīkla Facebook ierakstos, vēl 36 YouTube videosižetos. Rocības ziņā līdzīga NVO Dzīvnieku policija (ar ~45 tūkstošu eiro budžetu 2016.gadā, arī bez algotiem darbiniekiem) savos publicitātes centienos pagājušajā gadā panāca vien 45 ierakstus BNS arhīvā un 134 vēstis «feisbūkā».
Tas rada nelāgus minējumus, cik patiess ir ekstrēmo vegānu ideālisms - taču nav pierādījumu «melnajai kasei» vai naudas izspiešanas prasībām. Tāpat DzB vairs nevēršas pret konkrētiem ražotājiem - atšķirībā no pāris gadus senas vēstures, kad biedrība terorizēja Balticovo.
Toreiz rūpes par vistu labsajūtu pārāk uzkrītoši atgādināja mēģinājumu letāli sacūkot konkrēta uzņēmuma reputāciju Baltijas valstu pārsātinātajā olu tirgū, bet te vietējiem ražotājiem jākonkurē gan savstarpēji, gan ar Polijas vai Somijas uzņēmumiem. Tagad dzird aizdomas, ka lētās austrumu olas radot bažas Vācijas pārtikas industrijai, bet tā, protams, ir tikai versija.
Šādu vai līdzīgu «džihadistu» sekmes ir atkarīgas no viņu izvēlēto upuru apņēmības cīnīties ar uzbrucēju. Napoleoniņiem ļoti nepatīk, ja noraudzītais medījums izrāda pretsparu un sāk atmaskot viņus pašus. Bailes no publiska konflikta ar «sabiedriskās domas paudēju», vēlme tam pielabināties un atpirkties tikai vairo draudus uzņēmumam vai veselai nozarei. Tas būtu jāielāgo tirgotāju un ražotāju asociācijām, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai.
Visiem, kas vēlas arī turpmāk ēst lētākas olas vai smalkmaizītes, vajag beigt pinkšķēt «ko ta' mēs - mēs jau neko nevaram». Ja sabiedrība prot nobalsot Supernovā vai spēj telefonakcijās saziedot milzu naudu smagi slimiem līdzcilvēkiem, tad tā var nolikt pie vietas patlaban visvarenības pārņemtos «uztura teroristus».
Katrs no mums var piezvanīt iecienītajam veikalu tīklam (numurs ir atrodams uz lojalitātes kartes) vai uzrakstīt vēstuli, kas nosoda pircēja viedokļa un vajadzību ignorēšanu, tizlu pakļaušanos ekstrēmistu teroram. Neatlieciet šo nieka darbiņu! Savukārt olu ražotāji var maigi piedraudēt pirms vēlēšanām, piemēram, atgādināt vēlētājiem tos Saeimas deputātus, kas Rīgas cirka gadījumā «iedeva velnam mazo pirkstiņu». Tas noteikti atradinātu partijas no ieraduma «ar trakiem pa labam», no pārliecīgas bijības saskarsmē ar mēra sajūtu zaudējušām NVO.
Mūsu «rasolēdāju» nācijas tiesības lietot uzturā 3.kategorijas olas - jeb, kā apgalvo DzB, «vienu no viscietsirdīgākajiem un neētiskākajiem produktiem» - kļūst par principa lietu. Brīvā valstī cilvēks pats ar savu prātu, vēderu un maku izlemj, kādas olas viņam ēst vai neēst. Kam īsti te pieder vara - Latvijas tautai jeb nesodāmības apziņas uzkurinātu bļauru saujiņai?