"Re:Pravdas" triumfs mediju beztirgū

 

Augstskolai "Turība" gadumija tika krietni sabojāta. Vadībai nu jālauza galva, kā tagad reaģēt, kad tās asociētā profesore ar savu publikāciju "Delfos" nevilšus patrāpījās ceļā ne tikai kareivīgai un bezgala paštaisnai, bet arī "faktiski oficiozai" žurnālistei.

Citos laikos (vai citās debess pusēs) rīcības scenārijs pēc tādiem "vadošiem norādījumiem" - publicētiem valsts galvenajā medijā! - būtu sen noslīpēts: grēkāža patriekšana, dedzīga paškritika un solījumi neko tādu mūžam vairs nepieļaut. Taču Latvija it kā joprojām ir brīva valsts, kur katram dotas tiesības uz viedokli, pašcieņu un reputāciju. Ja vien ir dūša tās izmantot.

Ingai Spriņģei "uguni pakulās piešāva" uzņēmējdarbības vadības speciālistes Zanes Driņķes sausi akadēmiskajā rakstā pavirši pieminētais nejaucīga uzņēmuma - žurnālistes nupat vērienīgi atmaskota - nosaukums. Aizvainota par savas autoritātes un nemaldības apstrīdēšanu, žurnāliste tekstā būs izlasījusi daudz vairāk, nekā tajā bija rakstīts.

Tādēļ profesorei, kura bija atļāvusies nejauši oponēt direktīvajam viedoklim, tika sadota pamatīga suta. Turklāt tādās toņkārtās, kādās varbūt izskaidrojas tikai sava svarīguma pārņemta "caca" - piemēram, ar kafejnīcas oficianti, kura nav izrādījusi pietiekamu goddevību… Vai, oldskūlīgi izsakoties, cekas instruktori, nesaprātīgus avīžniekus un dumpīgus muzikantus pāraudzinot.

Mēs, žurnālisti, kopumā nebūt neizceļamies ar delikātu raksturu vai spēju pieņemt kritiku un plurālismu, tāpēc par to reizēm kļūstam pelnīti nemīlēti. Taču šķita, ka no rūdītas sabiedriskas darbinieces, LŽA pīlāra, publiku varētu sagaidīt vismaz formālu cieņu pret akadēmiski titulētu zinātnieci un viņas pārstāvēto augstskolu, tāpat - kaut vai vēsu pieklājību diskusijā. Ja ne kā citādi, tad gluži racionāla "akā nespļaušanas" apsvēruma dēļ.

Nejauši izraisītās agresijas izvirdums vismaz man skaidri uzrāda: Spriņge no sirds uzskata savu viedokli par neapstrīdamu, vadošu, "pieņemamu izpildei". Un demonstratīvi liek mums manīt, ka par tādu to būs uzskatīt arī Latvijas masu mediju auditorijai. Gaisā uzvējoja kaut kas piemirsts - tā kā pēc naftalīna, tā kā pēc samirkuša šineļa vai kazarmas…

Demokrātiskā sabiedrībā, pastāvot, smalki izsakoties, formālā hierarhiskā autoritātē nesakārtotu viedokļu brīvas apmaiņas režīmam, pavisam privāta augstskola un tās darbiniece it kā drīkstētu šādus "pērkondārdus" apstrīdēt vai pat vienkārši ignorēt. Taču diez vai nu tā būs - izmeklējošās žurnālistes "trofeju kolekcija" brīdina, ka no sava "medījuma" viņa viegli neatlaižas.

Tāpēc augstskolai var tikai izteikt līdzjūtību, tai meklējot labāko izeju no ambiciozas atmaskotājas dusmu radītās bezizejas. Savukārt Driņķei - ieteikt "nolikt savas vieglās dienas". Kā man šķiet, profesorei vēl ilgi negribēsies publicēties kaut kur ārpus akadēmiskiem resursiem.

Tas, cik karsti ne tikai Spriņģe, bet arī viņas līdzdibinātais pētnieciskās žurnālistikas centrs vēlas ikvienam izrādīt savu ekselenci (arī pārākumu pār vēl atlikušo latvju mediju cunfti), nupat tika demonstrēts visai karikatūriskā veidā.

Jebkura kaut cik vērā ņemama medija redakcijai ir sava "pilnmēness publika", kas ir svēti pārliecināta par tās viedokļa svarīgumu, mazākais, visai cilvēcei. Nez kāpēc vienīgi "Re:Baltica" uzskata par vajadzīgu izvērst histēriju, no "maza meža dīvainīša" iztaisot teroristu. (Atvainojos par savu cinismu, bet "Kurzemes Vārds" pēc Gundara Matīsa nogalināšanas bija krietni savaldīgāks.)

Centra vadītājas Sanitas Jembergas izvērstā Valsts policijas priekšnieka melodramatiskā tiranizēšana ar pārmetumiem preses brīvības nesargāšanā neizskatījās pēc ģimnāzistes ģīboņiem. Tai bija tīri racionāls pamats - pašreklāma (un sava ego pakutināšana): lai publika skatās, ar kuru mediju tagad ir jārēķinās - un, redziet, ka iestādes rēķinās arī!

Daudziem no mums ir salda sāpe pēc zelta laikiem, kad ar avīzi sitām mušas un ministrus, sastādījām valdības un "uzhaipojām" publikas mīluļus. Taču, kā man rādās, Sarmītes Ēlertes izdresētie cilvēki vienkārši fizioloģiski nevar iztikt bez dogmatiskas "direktīvas žurnālistikas", bez centieniem nosacīt valsts politisko dienaskārtību.

Oļiņietes gara mantinieku paštaisnība un komandēt kāre reiz nobendēja "Dienu". Tagad tā acīmredzami bremzē žurnāla "Ir" potenciālu un dzīvotspēju. Centrs savukārt ir pasargāts no sadursmes ar skarbo mediju (ne)tirgus realitāti.

Taču tas nav pasargāts no citu žurnālistu nenovīdības - daudziem tagad nākas liekt muguru, pielabinoties valdībai ar cerību uz tās žēlastības dāvanām. Un vēl sakostiem zobiem noskatīties, kā daži izredzētie par "svešu onkuļu naudu" var nodarboties ar to, ko pašiem gribētos - pamācīt visus un ikvienu dzīvot pareizāk, tikumīgāk un progresīvāk.

Šajā ziņā "Re:Baltica" - balstoties uz ārzemju donoriem, nevis uz abonēšanu, reklāmām un/vai budžeta naudu - ir kā lekni ziedoša orhideja tuksneša vidū. Tāpēc arī centra ambīcijas piepildās pārpārēm: tas tiešām kļūst par "direktīvo mediju" - vismaz tagadējās valdības acīs, jo pakalpo par tās interešu "ruporu".

Šis ir kārtējais apliecinājums, ar cik (citur pasaulē) niecīgiem resursiem ir iespējams gūt nopietnu ietekmi mazajā - bet ne tik trūcīgajā, cik knauzerīgajā - Latvijā. "Re:Baltica", tāpat kā Zīgerists, Sorosa fonds Latvijā vai dažs eirodeputāts ir vēl viens piemērs, cik reālistisks bija un ir pirmskara romāna "Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi ir parādā" spoži skaudrais sižets.

Izmuldējies nu esmu gana, taču "Turības" sabiedrisko attiecību darbiniekiem varu dot arī praktisku padomu (ko atklāju, nejauši sāpinot cunftes māsu). Šādi "profesionālie atmaskotāji" - piešķīruši sev neaizskaramības un neapstrīdamības statusu - mēdz pilnībā apjukt, kad "nekauņām" izdodas viņu purniņus iebāzt pašu peļķītēs. Uzrakt un norakt pagaidām vēl drīkst katrs, kas to prot.

Nobeiguma vietā. "Cik zinu, vismaz viens no "Latvijas Hipotēka" īpašniekiem mācījās "Turībā"", tā savas direktīvas tekstu noslēdz Spriņģe. Cik zinu, LU/LVU mācījās ne tikai Kremļa eirodeputāte Tatjana Ždanoka, smagos noziegumos apsūdzētais Ilmārs Rimšēvičs vai čekas stukačs Lemešonoks, bet arī, piemēram, par vairāk kā smagiem noziegumiem notiesātais Viktors Arājs. Kādus secinājumus par augstskolu mums no tā būs izdarīt, Spriņģes kundze?



 

Abonē