"Man maksāja, lai es klusētu!" Prāmja “Estonia” katastrofā bojāgājušā atraitne pārtrauc klusēšanu pēc 32 gadiem

Marika Tūma zaudēja savu vīru Tarmo prāmja “Estonia” katastrofā. “Estonia” nogrimšanas gadadienā “postimees.ee” stāsta sievietes traģisko stāstu.

Marika Tūma pirms 32 gadiem prāmja “Estonia” katastrofā zaudēja savu vīru Tarmo. Marikai tobrīd bija 26 gadi, Tarmo — 28, un viņu septiņus gadus vecais dēls un četrus gadus vecā meita gaidīja mājās tēva atgriešanos.

Marika atcerējās savu pēdējo telefonsarunu ar vīru.

Tarmo strādāja par kravas automašīnas vadītāju un 1994. gada 27. septembrī devās uz Tallinu, kur viņam bija paredzēts iekāpt prāmī "Estonia" darba braucienā uz Zviedriju. Iekraušana aizkavējās, un viņš baidījās, ka nepaspēs laikā nokļūt ostā. Tomēr pirms ierašanās Tallinā viņš piezvanīja Marikai un teica: "Es tomēr paspēšu uz prāmi. Prāmis mani gaidīs."

Tie bija pēdējie vārdi, ko Marika dzirdēja no sava vīra.

Nākamajā rītā, aptuveni pulksten 6:10, Marika saņēma zvanu no drauga, kurš jautāja, vai Tarmo iepriekšējā vakarā ar prāmi ir devies uz Zviedriju. Kad Marika atbildēja apstiprinoši, viņa dzirdēja ziņas, kuras sākotnēji bija grūti saprast: "Estonia" ir nogrimusi.

Sekoja vairākas nedēļas ilga neziņa, jo sākotnēji Tarmo vārds nebija minēts ne izglābto, ne mirušo sarakstā. Marika ilgi cerēja, ka viņas vīrs atgriezīsies mājās. Tikai 16. oktobrī Tallinā viņai tika parādīta miruša vīrieša fotogrāfija, kuru viņa atpazina kā savu vīru.

Kuģa "Estonia" nogrimšanas gadadienas priekšvakarā viņa sociālajos tīklos rakstīja: "Man samaksāja, lai es klusētu!"

Marika apšauba apstākļus saistībā ar Tarmo uzņemtajām pazudušajām fotogrāfijām un viņai atdotajām personīgajām mantām.

Ilgu laiku Tarmo pēdējais telefona zvans galvenokārt bija Marikas pēdējā atmiņa par vīra balsi. Tomēr gadu gaitā viņu sāka vajāt viena frāze, ko viņš teica tajā vakarā. Kāpēc Tarmo bija tik pārliecināts, ka paspēs uz prāmi, ja iepriekš viņš baidījās nokavēt?

Runājot par Tarmo kravu, Marika rakstīja, ka vīrietis it kā pārvadā kokmateriālus no Igaunijas uz Zviedriju un atved atpakaļ humāno palīdzību, apģērbu, mēbeles un automašīnas.

"Prāmis gaidīja Tarmo. Liels pasažieru prāmis pārtrauc plānoto darbību un aizkavē atiešanu, jo viens parasts kravas automašīnas vadītājs kavējas ar "kokmateriālu kravu"? Jā, acīmredzot. Tā lietas notiek, vai ne?" viņa spriež. Pēc tam viņa uzdod tiešu jautājumu: "Kas īsti bija tajā automašīnā?"

Saskaņā ar grafiku, “Estonia” bija paredzēts atiet no Tallinas 27. septembrī plkst. 19:00, bet patiesībā tas atstāja ostu plkst. 19:15. Jaunākajā izmeklēšanā tika pārbaudītas arī kuģa iepriekšējās atiešanas.

Tallinas ostas žurnāls liecina, ka 1994. gada septembrī prāmis “Estonia” ne vienmēr atiešanas laikā devās precīzi plkst. 19.00. Piemēram, 23. septembrī prāmis atiešanas laikā devās plkst. 19.15, 19. septembrī plkst. 19.20 un 3. septembrī tikai plkst.19.55.

Tāpēc pati 15 minūšu kavēšanās “Estonia” nebija nekas neparasts, un izmeklētāji to arī nesaistīja ar militāras kravas pārvadāšanu.

Tomēr Marikai šis apgalvojums kļūst par sākumpunktu daudz nopietnākam jautājumam: ko īsti viņas vīrs pārvadāja tajā vakarā?

Militārā aprīkojuma pārvadāšana ar “Estonia” nav tikai baumas, kas cirkulē gadu desmitiem. Šis jautājums guva plašu publicitāti 2004. gadā, kad bijušais Zviedrijas muitas ierēdnis Lennarts Henriksons Zviedrijas televīzijai pastāstīja par kravu, kas 1994. gada septembrī ieradās ar kuģi "Estonia" un kurai tika veikta īpaša muitas formalitāte. Pēc tam gan Zviedrijā, gan Igaunijā tika uzsāktas izmeklēšanas. Šīs izmeklēšanas apstiprināja, ka "Estonia" vismaz 14. un 20. septembrī patiešām pārvadāja militāro aprīkojumu un 2005. gadā tika izveidota īpašu komisija, lai izmeklētu šo sūtījumu apstākļus. Saskaņā ar gadu vēlāk sagatavoto ziņojumu kravā bija iekļauta elektronika militārajam aprīkojumam.

Tarmo devās ceļā ar kuģi "Estonia" uz Zviedriju 27. septembrī, nedēļu pēc otrā apstiprinātā sūtījuma. Tomēr nav publisku pierādījumu, ka viņa kravas automašīna pārvadāja militāro aprīkojumu.

Tomēr īpašu uzmanību ir pelnījusi ziņojuma sadaļa, kas veltīta pēdējā reisa kravai - komisija norādīja, ka, ciktāl tai zināms, kuģa “Estonia” pēdējā reisa kravu nebija izmeklējusi ne starptautiskā kopīgā izmeklēšanas komisija, ne “Estonia” kriminālizmeklēšana. Tādēļ komisijai nebija pamata ne apstiprināt, ne atspēkot apgalvojumu, ka 27. septembrī uz kuģa varētu būt atradies militārais aprīkojums.

Vēlākas izmeklēšanas šim stāstam pievienoja jaunu informāciju - 2025. gadā pabeigtā jaunā novērtējuma ietvaros izmeklētāji cita starpā intervēja desmitiem katastrofā izdzīvojušo. Viņu liecībās netika atrasti pierādījumi tam, ka pēdējā reisa laikā uz “Estonia” klāja būtu iekrauts militārais aprīkojums.

Tomēr ne šīs, ne iepriekšējās izmeklēšanas nesniedz atbildi uz jautājumu par konkrēto Tarmo kravu. Marika jau gadiem ilgi zināja, ka viņas vīrs pārvadā kokmateriālus, bet tagad viņa publiski apšauba, vai tā tiešām ir visa patiesība.

Marikas stāsts ir saistīts ar Tarmo darbu. Viņa pastāstīja, ka pēc katastrofas pie viņas vērsās uzņēmuma, kurā strādāja Tarmo, krievvalodīgie īpašnieki un lūdza fotogrāfijas, ko viņas vīrs iepriekš bija uzņēmis uz kuģa "Estonia".

Marika rakstīja, ka fotogrāfijas uzņemtas brīdī, kad kuģis “Estonia”, pēc viņas teiktā, sāka šūpoties, kā rezultātā uz auto klāja esošās automašīnas tika sasistas kopā.

"Uzņēmuma īpašnieki, kurā strādāja mans vīrs, atnāca un lūdza man fotogrāfijas, ko Tarmo uzņēma, kad pavasarī “Estonia” sasvērās, automašīnas uz auto klāja bija saspiedušās kopā un kuģis cieta bojājumus. Viņi tās man atņēma," rakstīja Marika. Pēc viņas teiktā, vīrieši arī lūdza viņu nekavējoties paziņot, ja kāds cits ar viņu sazinās.

Marika fotogrāfijas nesaglabāja, tāpēc pašlaik nav iespējams precīzi noteikt, kad tās uzņemtas vai kādus bojājumus tās attēlo. Tomēr Marikai svarīgs ir kas cits: pēc viņas atmiņām, pēc katastrofas kāds ātri izrādīja interesi par šīm fotogrāfijām.

Viņa rakstīja arī par uzņēmumu, kurā strādāja Tarmo: "Uzņēmums, kurā strādāja Tarmo, pārsteidzoši ātri nodega. Īpašnieki pazuda."

Jaunākā ierakstā Marika šos notikumus saista ar plašāku notikumu versiju. "Un, kāds loģistikas brīnums, transporta uzņēmuma birojs nekavējoties nodega līdz pamatiem, un īpašnieki pazuda no zemes virsas," viņa rakstīja.

Marika neminēja uzņēmuma nosaukumu vai precīzu ugunsgrēka laiku.

Marikas personiskākie jautājumi attiecas uz Tarmo ķermeni un viņa mantām.

Pēc kuģa "Estonia" nogrimšanas Marika gandrīz trīs nedēļas dzīvoja neziņā. Tarmo vārds sākotnēji nebija atrodams pasažieru sarakstos, un pēc tam viņš nebija ne starp izglābtajiem, ne starp bojāgājušajiem. Marika centās iegūt informāciju caur Somiju, sazinājās ar policiju Tallinā un pat pieķērās baumām, ka neidentificētas personas varētu atrasties Zviedrijas slimnīcās.

Kad 16. oktobrī viņa atgriezās Tallinā, tur viņai parādīja miruša vīrieša fotogrāfiju, kuru viņa atpazina kā savu vīru. Marika ilgi lūkojās fotogrāfijā, mēģinot atrast rētu uz Tarmo deguna gala, bet nevarēja to atrast. Pēc viņas teiktā, vīrietis fotoattēlā izskatījās tā, it kā viņš gulētu: uz viņa vaiga bija tikai viena skramba.

"Es jautāju, vai viņš ir miris. Izskatījās, ka viņš guļ. Tā bija krāsaina fotogrāfija, un viņa seja nemaz neizskatījās pēc miruša cilvēka," viņa pastāstīja. Viņai atbildēja: "Jā, viņš ir miris. Kuģa ārsts pats viņu identificēja."

Vēlāk Mariku sāka vajāt frāze "kuģa ārsts".

Marika arī rakstīja, ka bēru izdevumus sedza uzņēmuma, kurā strādāja Tarmo, īpašnieki. Pēc viņas teiktā, bērēs piedalījās aptuveni 120 cilvēku. Viņa arī pastāstīja, ka klāt bija cilvēki, kas saistīti ar Zviedrijas pusi, filmēja un fotografēja. Neskatoties uz atkārtotiem lūgumiem, Marika saka, ka nekad nav saņēmusi nevienu fotogrāfiju vai video.

Viņa stāsta, ka laika gaitā sākusi domāt, par kuru ārstu viņi runā un kāpēc kuģa ārstam bija jāidentificē igauņu kravas automašīnas vadītājs. Tomēr 1994. gada oktobrī šie nebija jautājumi, uz kuriem viņa varēja koncentrēties. Nākamajā dienā viņai bija jāpastāsta diviem maziem bērniem, ka viņu tēvs vairs neatgriezīsies mājās. Tarmo bēres notika 23. oktobrī.

Jautājumi radās arī Tarmo personīgo mantu atgriešanas laikā - Marika rakstīja, ka saņēmusi vīra dokumentus, naudu, drēbes un ādas jaku. Viņa nesaņēma ne viņa pulksteni, ne zeķes, kas liek domāt, ka Tarmo katastrofas naktī bija devies gulēt.

Tomēr viņa atcerējās drēbju un dokumentu stāvokli. "Nekas nebija netīrs vai sagriezts," viņa rakstīja. Ādas jaka, viņasprāt, izskatījās normāli, un dokumenti un čeki makā, lai arī nedaudz notraipīti, joprojām bija salasāmi. Pat fotogrāfija uz dokumenta, viņasprāt, nebija izmirkusi.

Nesenā sociālo mediju ierakstā Marika šo atmiņu pauda daudz atklātāk. "Pilnīgi sausa. Tīra. Vienā gabalā," viņa rakstīja un jautāja: "Vai Baltijas jūra tajā naktī izžuva, vai arī tā tika izņemta no kuģa pirms katastrofas?"

Tomēr viņas iepriekšējā vēstule atklāj nelielu, bet svarīgu atšķirību: pati Marika rakstīja, ka tinte uz čekiem bija nedaudz notraipījusies. Tas norāda, ka vismaz daļa no priekšmetiem bija nonākusi saskarē ar mitrumu. Kāpēc dokumenti un apģērbs tika saglabāti tieši tādā stāvoklī, kādā Marika tos atceras, ir jautājums, uz kuru viņai nav atbildes.

Pēc Tarmo līķa ieraudzīšanas Mariku vajāja vēl viena detaļa - viņa teica, ka viņas vīrs vairs neizskatījās tā, kā identifikācijas fotoattēlā.

"Kad saņēmu ķermeni, tas vairs nebija tas pats attēls, ko redzēju identifikācijas laikā," Marika rakstīja. Pēc viņas teiktā, deguns, kur viņa identifikācijas fotoattēlā meklēja rētu, tagad bija sašūts, un viena sejas puse bija kļuvusi ļoti zila.

Šodien Marika strādā medicīnas jomā un viņai ir pieredze darbā gan ātrās palīdzības dienestā, gan neatliekamās palīdzības nodaļā. Marika vēl tiešāk saista savas pašreizējās medicīniskās zināšanas ar atmiņām par to laiku: "Šodien esmu ārste. Es strādāju neatliekamās palīdzības nodaļā un ātrās palīdzības dienestā. Esmu redzējusi nāvi, ievainojumus un autopsijas," viņa raksta.

Gadu gaitā Marika ir domājusi: kas notika ar Tarmo ķermeni starp identifikācijas fotoattēlu un bērēm?

Tomēr Marika visnopietnāko secinājumu izdara no tā, ko viņa apgalvo, ka tas noticis pēc bērēm. Savu jaunāko ierakstu viņa sāk ar vārdiem: "Man samaksāja par klusēšanu."

Viņa aprakstīja toreizējā satiksmes ministra vizīti. Pēc Marikas teiktā, ministrs ieradās viņas mājās kopā ar diviem asistentiem, painteresējās, kā jaunajai atraitnei klājas ar diviem bērniem, un uzzināja, ka Marika tobrīd bija bez darba. Pēc viņas stāstītā, pēc tam toreizējam pagasta vecākajam tika lūgts izveidot agronoma amatu pagastā.

Marika šo vizīti piedēvē toreizējam Igaunijas dzelzceļa un sakaru ministram Andi Meisteram.

Pēc "Estonia" katastrofas Meisters spēlēja svarīgu oficiālu lomu: 1994. gada 29. septembrī tika izveidota kopīga Igaunijas, Somijas un Zviedrijas komisija negadījuma izmeklēšanai, un Meisters kā Igaunijas pārstāvis kļuva par tās priekšsēdētāju.

Marika rakstīja par vēl vienu apstākli. "Zviedrijas puse izveidoja fondu Tarmo, kurā viņi vāca naudu. Aizdomīgi?" viņa jautāja, piebilstot, ka Zviedrijas puse jau gadiem ilgi interesējas par viņas dzīves apstākļiem.

Toreiz Marika nerakstīja, ka ministrs pieprasīja no viņas klusēšanu vai ka viņas darbs bija nosacījums tam.

"Kāpēc toreizējais ministrs Andi Meisters, kurš arī vadīja izmeklēšanas komiteju, personīgi ieradās pie manām durvīm kopā ar parlamenta deputātiem, lai piedāvātu man īpašu amatu pašvaldībā? Kāpēc Zviedrijas puse viņam izveidoja īpašu fondu?" tagad jautā Marika.

Tieši šeit īpaši svarīga ir atšķirība starp atcerēšanos un secinājumiem. Ministra vizīte, ideja par darba vietas radīšanu un ar Tarmo vārdu saistītais fonds ir notikumi, ko Marika apraksta. Apgalvojums, ka viņu mērķis bija viņas klusēšana, ir secinājums, ko viņa tagad izdara no šiem notikumiem.

Kuģa "Estonia" nogrimšanas izmeklēšana nebeidzās 1997. gadā.

Marika emocionāli raksta, ka, tuvojoties "Estonia" nogrimšanas gadadienai, cilvēkiem atkal tiks stāstīts "ērtais stāsts par vētru un konstrukcijas trūkumiem". Tomēr kopš galīgā ziņojuma publicēšanas 1997. gadā "Estonia" nogrimšanas izmeklēšana ir vairākkārt atsākta, un oficiālā notikumu versija gadu gaitā ir mainījusies.

Saskaņā ar 1997. gadā publicēto kopīgās Igaunijas, Somijas un Zviedrijas izmeklēšanas komisijas galīgo ziņojumu, viļņu spēka ietekmē salūza kuģa “Estonia” priekšgala viziera stiprinājumi.

Tas tika norauts, rampa atvērās, un liels ūdens daudzums iekļuva automašīnu klājā. Pēc tam kuģis ātri sasvērās un nogrima.

Pēc 2020. gadā publicētajiem zemūdens videoierakstiem, kuros bija redzami iepriekšējos publiskajos ziņojumos neaprakstīti “Estonia” labā borta bojājumi, tika uzsākta jauna, plaša mēroga izmeklēšana. Par drošības pārkāpumu izmeklēšanu atbildīgās Igaunijas, Zviedrijas un Somijas iestādes veica jaunus jūras gultnes apsekojumus, niršanas, datorsimulācijas un tehnisko analīzi. 2025. gadā publicētajā galīgajā novērtējumā netika konstatēti pierādījumi tam, ka “Estonia” būtu sadūrusies ar citu kuģi vai kādu citu virszemes objektu.

Izmeklētajās teritorijās netika atrastas sprādziena pēdas. Labā borta bojājumi tika attiecināti uz saskari ar jūras gultni, un jaunas izmeklēšanas apstiprināja vispārējo notikumu gaitu, kas balstījās uz priekšgala viziera iznīcināšanu un ūdens iekļūšanu automašīnu klājā.

Tomēr izmeklēšanas rezultāti neatbild uz vairākiem ļoti specifiskiem jautājumiem, ko Marika uzdod par savu vīru.

Ko Tarmo veda savā pēdējā ceļojumā? Kas notika ar viņa uzņemtajām fotogrāfijām? Kāpēc viņai tika atdotas mantas šādā stāvoklī? Kas bija šis Zviedrijā izveidotais fonds un kāpēc ar to saistītie cilvēki gadiem ilgi interesējās par viņas ģimenes likteni?

Toreiz vissvarīgākais bija izdzīvot ar diviem bērniem.

Lasot Marikas aizkustinošo ierakstu šodien, ir viegli aizmirst viņas situāciju 1994. gada rudenī. Viņa bija 26 gadus veca divu mazu bērnu māte, kura pirmajās nedēļās pat nezināja, vai viņas vīrs ir dzīvs vai miris. Viņas dēls tikko bija sācis mācīties pirmajā klasē, un viņas četrgadīgajai meitai tēvs vienkārši bija komandējumā. Marika centās pasargāt bērnus no nenoteiktības, līdz viņai bija kaut kas konkrēts, ko viņiem pateikt.

Tajā pašā laikā viņa meklēja Tarmo. Viņa klausījās radio, pārbaudīja sarakstus, devās uz Tallinu, un ar katru jaunu informāciju viņa cerēja, ka varbūt viņas vīrs kaut kur vēl ir dzīvs. Tikai gandrīz trīs nedēļas vēlāk viņa saņēma apstiprinājumu par Tarmo nāvi. Tad viņai bija jāorganizē bēres, jārunā ar bērniem un kaut kā jāturpina sava dzīve.

Marika izaudzināja bērnus, apguva jaunu profesiju, strādā medicīnā, nodibināja jaunu ģimeni un tagad ir vecmāmiņa.

Šogad viņa beidzot uzkāpa uz prāmja no Tallinas uz Zviedriju, ceļojuma, no kura viņa bija izvairījusies visus šos gadus kopš Tarmo nāves.

"Es joprojām nevaru pieņemt, ka viņš neatgriezīsies. Lai gan es viņu apbedīju. Katru dienu esmu gatava, lai viņš kādu dienu ienāktu pa durvīm," saka sieviete.

“Estonia” katastrofā gāja bojā 852 cilvēki, 137 tika izglābti. No jūras tika izcelti un identificēti 95 upuru mirstīgās atliekas. Vēl 757 cilvēku mirstīgās atliekas tā arī nav atrastas. Katastrofa vairākkārt ir izmeklēta gadu desmitiem ilgi, un jaunākās izmeklēšanas nav atradušas pierādījumus par sprādzienu vai sadursmi starp kuģi "Estonia" un citu kuģi vai objektu uz virsmas.

Rīkoga komisija 2006. gadā , kas izmeklēja prāmja nogrimšanu, atzīmēja, ka, ciktāl tai zināms, kravu pēdējā reisā nebija izmeklējusi ne kopīgā Igaunijas, Somijas un Zviedrijas komisija, kas izveidota, lai noskaidrotu kuģa “Estonia” nogrimšanas cēloņus, ne “Estonia” kriminālizmeklēšana. Tādēļ komisija nevarēja ne apstiprināt, ne noliegt apgalvojumu, ka 27. septembra reisa laikā uz kuģa atradās militārais aprīkojums.

Tomēr pirms 32 gadiem Marikas galvenās bažas bija pavisam citas. Viņu neinteresēja ne tas, kas tika pārvadāts uz “Estonia”, ne tas, kāpēc kāds bija ieradies viņas mājās. Viņa vēlējās zināt, vai Tarmo atgriezīsies.

Pārējie jautājumi palika viņai neatbildēti.

Vienlaikus vēlāk tika apstiprināts, ka pirms katastrofas "Estonia" pārvadāja militāro aprīkojumu.