Režisors Alvis Hermanis atzinis, ka «politiskais teātris kā teātra žanra paveids Latvijas teritorijā (tā Hermaņa tekstā) ir totāli izgāzies». Šādi viņš raksturo reakciju uz savu skandalozo interviju, kurā paudis niknumu par to, ka vēlēšanu rezultātu nosaka tie, kas «ir mazizglītoti, nekur nav braukuši un neko nav redzējuši».
Hermanis žēlojas, ka, par spīti vārdu plūdiem, nekāda diskusija «pēc būtības» neesot sākusies. Proti, nav atbalstīts Hermaņa «atklājums», ka mūsdienu demokrātijā vairākuma pieņemtie lēmumi esot pretrunā ar šā paša vairākuma interesēm. Tiesa, arī pats Hermanis ne savā intervijā, ne arī sekojošajā paziņojumā ar skaļo virsrakstu «Tautas ienaidnieka» katastrofālā izgāšanās nekādus argumentus par labu tēzei, ka vairākums vienmēr kļūdās, nemin. Acīmredzot viņš ir pārliecināts, ka paša idejām nekādi pierādījumi nav vajadzīgi.
Hermanis pats gan ierosina veidu, kādā atbrīvoties no «lumpeņu ķīlnieku» likteņa. Jānosaka vēlēšanās izglītības cenzs. Vēlēt jāļauj tikai cilvēkiem ar augstāko izglītību un tiem, kas maksā nodokļus. Ierobežota demokrātija, lūk, Hermaņa un Delfu komentētāju vairākuma sapnis. Skaidrs, ka par šādu sapni 21. gadsimta Eiropā nopietna diskusija «pēc būtības» nevarēja pat sākties. Tā iespējama vienīgi bļausteklīgāko interneta portālu komentētāju vidū.
Nez ko bija gaidījis Hermanis, bet viņa «politiskā teātra» iestudējumā bija skaidri nojaušams zemteksts – tauta ir dumja un gatava pārdoties par tramvaja brīvbiļeti. Vēlēšanu rezultāti, kuri acīmredzami neapmierinājuši Hermani, esot apliecinājums tam, ka «situācija ar mūsu sabiedrību īstenībā ir daudz, daudz bēdīgāka». Citiem vārdiem, tauta ir vēl daudz, daudz stulbāka, nekā Hermanis bija domājis.
Vēlēšanu rezultāti Rīgā daudziem latviešiem patiešām izraisīja šoku. Hermaņa kolēģis, režisors Viesturs Kairišs intervijā Latvijas Avīzei saka ļoti viedus vārdus: «Mēs esam izskauduši kritisko domāšanu.» Diemžēl šis kritiskās domāšanas trūkums raksturīgs ne tik daudz «nozombētiem lumpeņiem», kā gribētos domāt Hermanim un viņa domubiedriem, bet gan tieši tiem, kuri savās neveiksmēs ieraduši vainot citus. Ja Hermanis un viņa politiskie favorīti paškritiski novērtētu vēlēšanu rezultātus, tad nevis vainotu tautu, kura «nepareizi nobalsojusi», bet atzītu savas kļūdas un izdarītu secinājumus, lai nākamajās vēlēšanās nebūtu jāpiedzīvo vēl lielāks šoks. Tieši paškritikas trūkums, kas dvesa no režisora intervijas, bija akmens no tās pašas akmeņu kaudzes, kas Rīgā rāva dzelmē Vienotību. Nacionālās apvienības saraksta līdere Baiba Broka, kura savā retorikā bija piezemētāka, parādīja krietni labākus rezultātus.
Totāli izgāzies ir ne jau Latvijas «politiskais teātris», bet gan tā hermaniskā interpretācija. Savā paziņojumā Hermanis atzīstas, ka, par spīti tam, ka projekts esot ar kaunu izgāzies, «es kā Tautas ienaidnieka projekta līdzautors guvu zināmu estētisku gandarījumu par visu šo procesu (gluži kā Pēterburgas konceptuālistu grupa, kuri uz paceļamā tilta pār Ņevu bija uzzīmējuši kaut ko tādu, ko, tiltam paceļoties, ieraudzīja un nodvesās visa pilsēta)».
Šajos vārdos ietverta visa Hermaņa idejiskā kvintesence. Pēterburgas konceptuālistu grupa uz tilta bija uzzīmējusi stilizētu vīrieša dzimumlocekli, kurš, tiltam paceļoties, parādīja sabiedrībai, ko šī konceptuālistu grupa par sabiedrību domā. Kaut ko līdzīgu latviešu tautai centās parādīt Hermanis. Un viņam tas izdevās. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka viņš ir saprasts pareizi un var justies gandarīts. Vēlētāji Hermanim atbildēja adekvāti, un Saskaņas centrs var režisoram pārskaitīt honorāru.