Televīzijā parādījušies divi jauni priekšvēlēšanu videoklipi, kuri veidoti par Vienotības naudu un kuru raidīšanu apmaksā šī politiskā partija. Videoklipos gan netiek reklamētas Vienotības idejas, komanda un tās mēra kandidāte Sarmīte Ēlerte, bet gan visai primitīvā veidā noķengāti pašreiz Rīgas domē pie varas esošie politiķi.
Saucot lietas īstajos vārdos, Vienotība neslēpjoties iesaistījusies zemākā līmeņa politisko kaku maisiņu mešanas kampaņā. Tiesa, aplejot ar mēsliem otru, ir izredzes pašam izskatīties pievilcīgākam. Jautājums vien – kā acīs? Šāda Vienotības politiskās cīņas kursa izvēle jebkurā gadījumā ir samērā negaidīta. Par ko tā liecina?
Citādi kā par izmisuma soli to nevar nosaukt. Videoklipi veidoti izteikti agresīvā, neslēpti propagandistiskā, ar cirvja pietu pa pieri stilistikā. Šāds melnais pīārs politiskajā cīņa nav nekas jauns. Mūsdienu Latvijā pēc neatkarības atgūšanas to iesāka Joahims Zīgerists, kurš pirka veselus avīžu atvērumus, lai toreizējo varas partiju Latvijas ceļš sasaistītu ar komunistiem, bet vienu no šīs partijas redzamākajām figūrām Anatoliju Gorbunovu nodēvētu par zemūdeni, kas ienirst politiski sarežģītos brīžos, bet iznirst, kad briesmas pāri un jāsaņem apsveikumi. Tagadējās Vienotības spicei Zīgerists savulaik bija primitīvisma un sliktas politiskās gaumes simbols, kurš pelnījis vien nievas un izsmieklu. Tagad tieši šīs pašas metodes par labām atzīst galvenā Zīgerista izsmējēja deviņdesmitajos gados – toreizējā laikraksta Diena galvenā redaktore, tagad Vienotības saraksta pirmais numurs un mēra kandidāte Sarmīte Ēlerte. Kas tad ir mainījies? Lielos vilcienos nekas. Ēlerte kā deviņdesmitajos nicināja savu tautu, uzskatot to par aprobežotu un dumju, tā nicina arī tagad. «Tie bauri jau manu smalko, inteliģento valodu nesaprot. Viņiem jau tikai ar bomi pa pieri,» tāds ir Ēlertes vēstījums ar šiem primitīvajiem videoklipiem.
Ēlerte apgalvo, ka šajos pret konkurentiem vērstajos videoklipos nekas neesot samelots, viss esot patiesība. Uz brīdi pieņemsim, ka tā ir. Pieņemsim, ka klipā uz apsūdzēto sola sēdošie bijušie Rīgas domes (Aksenoka un Birka laika) darbinieki Štrams un Strancis kaut kādā veidā ir saistīti ar Ušakovu&Co. Arī tad Vienotības izvēlētās cīņas metodes raisa neizpratni. Kāpēc? Tāpēc, ka šādas netīrā PR kampaņas uzliek partijai atbilstošu zīmogu. Līdz šim Vienotība sevi prezentējusi kā «gaišo» spēku. Tēlojusi svētos ar spārniņiem. Tagad šos karnevāla piederumus viņi nometuši un, ielaižoties dubļu cīņās, atsedz savas spalvainās astes. Taču svētuļu masku nomešana ir pavisam loģiska. Cik ilgi tēlosi nevainību, ja par to jau sen kā stāsta anekdotes. Taču vēl būtiskāks ir cits signāls, kādu ar šiem videoklipiem sabiedrībai raida Vienotība.
Nekādi ar ušakoviešiem nesaistīto Štrama un Stranča eksponēšana videoklipā liecina par daudz fundamentālākām Vienotības problēmām nekā tikai par nevainīgu karnevāla tērpu maiņu. Tā signalizē par absolūtu idejisko tukšumu, kas valda Vienotībā. Tai acīmredzot nav nekāda cita piedāvājuma kā vien spēlēšana uz elektorāta zemākajām dziņām. Apzināti nelietoju vārdus vēlētāji vai cilvēki, jo šādi klipi ir domāti vienīgi un tikai elektorātam. Proti, tai vēlēšanu cīņu lielgabalu gaļai, kurai vēlēšanu kampaņu organizatori neko vairāk par cāļa smadzenēm nepiedēvē.
Vienotības primitīvie videoklipi rada diskomfortu tajās aprindās, kuras pieņemts dēvēt par intelektuālajām. Tajās, kuras uzsver, ka apmeklē tikai Jauno Rīgas teātri un lasa Haruki Murakami. Šie Vienotības klipi ir izveidoti izteiktā antiintelektuālisma estētikā, lai arī kādus vien postmodernos diskursus tur censtos saskatīt mūsu šlāpini. Primitīvs kā zirga deķis ir Vienotības piedāvājums. Arī no vēsturiskā precedenta viedokļa šis solis Vienotībai nesola neko labu. 2002. gada vēlēšanu priekšvakarā Latvijas ceļš izplatīja divdomīgas skrejlapiņas par Tautas partiju, un šis gājiens tikai pagrūda to vēstures bezdibenī. Jaunais Vienotības kurss liek domāt, ka tā no Latvijas politiskās skatuves noies nevis pa Tautas partijas, bet gan Latvijas ceļa taku.