Valdis Dombrovskis ir labs premjers tādā ziņā, ka viņš nedara neko īpaši sliktu. Viņš cenšas darīt pēc iespējas mazāk asu kustību, ļaujot visam ritēt savu gaitu. Tas, ka līdz 2019. gadam Latvija saņems vismazākos ES platību tiešmaksājumus, labi raksturo Dombrovska valdīšanas būtību – nesteidzīgu un rāmu.
Daudzus šāda dzīve – lēna un mierīga kā upe – apmierina, taču vienlaikus izsīkst arī tautas dzīvais spēks.
Ir izteikti pārmetumi (Inguna Sudraba), ka Latvijas valsts jau 20 gadus tiekot vadīta bez tālāka skatījuma uz nākotnes perspektīvām, bez skaidras vīzijas – kurp ejam? Taču tā nav gluži taisnība. Kopš Atmodas sākuma latviešu sabiedrībai vienmēr ir bijis kāds konkrēts (īstermiņa) mērķis un samērā skaidra vīzija, kam jānotiek, kad šis mērķis tiks sasniegts. Cita lieta, ka pēc mērķa sasniegšanas skaistā vīzija nav piepildījusies vai arī piepildījums krietni atšķīries no gaidītā.
Godmaņa pirmās valdības laikā vēl pirms 1991. gada augusta notikumiem tika noteikts mērķis iegūt pilnīgu neatkarību, pēc kuras iegūšanas apmēram astoņos gados (!) bija paredzēts sasniegt caurmēra Rietumeiropas labklājības līmeni. Vajagot tikai atbrīvot brīvā tirgus radošos spēkus, minimizēt valsts lomu ekonomikā, visu privatizēt, un privātais īpašnieks ar savu nerimstošo iniciatīvu mūs strauji aizvedīs līdz Dānijas un Zviedrijas labklājībai. No mūsdienu skatu punkta šo ticību grūti izskaidrot. Kā var kaut ko tik naivu sapņot, bet deviņdesmito gadu sākumā visi nopietnie ekonomisti šo tautā iecienīto pasaku pamanījās pamatot pat zinātniskā valodā. Vēl vairāk. Jebkurš, kurš tolaik uzdrošinājās apšaubīt pārliecību, ka astoņos, ilgākais – desmit, gados (tas ir, gadu tūkstošu mijā) Latvija savā attīstībā noķers attīstītās Rietumeiropas valstis, tika pasludināts par Kremļa aģentu, Maskavas pakalpiņu, margināli, ar padomju laiku domāšanu un izglītību. Īsāk runājot, par tādu, kurā nav vērts klausīties.
Protams, gandrīz visi ekonomisti, kuri prognozēja Rietumeiropas līmeņa sasniegšanu astoņos, vēlākais – desmit, gados, drīz vien ļoti labi iekārtojās, un vairums no viņiem vēl šobaltdien skaitās cienījami ekonomisti ar doktora grādiem un plašiem biznesa sakariem. Prognožu pilnīgā neatbilstība realitātei viņu sociālo un zinātnisko statusu ne mazākajā mērā neietekmēja.
Tad nāca jauns mērķis – iestāšanās NATO un ES. Šā mērķa sasniegšana nodrošināšot milzu investīcijas un strauju labklājības pieaugumu. 2004. gadā mērķis tika sasniegts, Latvija iestājās ES un NATO, un kredītu veidā valstī patiešām ieplūda milzu nauda. Sākās straujš labklājības pieaugums, kurš pazīstams arī kā treknie gadi. Diemžēl šīs investīcijas galvenokārt tika izmantotas nekustamo īpašumu burbuļa pūšanai un patēriņam. Gluži loģiski, šādai attīstībai pienāca sāpīgs gals ar strauju ekonomikas kolapsu, masveida bankrotiem, bezdarbu un ekonomisko emigrāciju.
Tagad viss iet pa otru apli. Tikai ES un NATO vietā ir iestāšanās eirozonā. Tie paši stāsti par milzīgu investīciju pieplūdumu, miljardiem vērtu ekonomisko labumu, piederību bagāto valstu klubiņam utt. Iestāsimies eirozonā, un tad tik iestāsies gaidītā laimes valstība. Katrs, kurš šo neapstrīdamo patiesību apšauba, ir tumsoņa, ekonomikas nejēga, Maskavas aģents un Kremļa pakalpiņš.
Nav runa par to – bija jāstājas ES un NATO vai nē. Runa ir par to, ka iestājāmies ar nevienlīdzīgiem noteikumiem un pilnīgi nesagatavoti draudošajām ekonomiskajām briesmām. Arī tagad stājamies eirozonā, stūrgalvīgi ignorējot daudzu saprātīgu ekonomistu bažas par iespējamiem draudiem.
Nākamgad būs 10 gadi, kopš esam ES. Pa šiem gadiem nav īstenots neviens liels ekonomisks projekts ar ilgtermiņa multiplikatīvo efektu. Toties atkal jau veidojas pasaules brīvās naudas pieplūduma radīta izaugsme ar sekojošu atjēgšanos ar seju dubļos. Vai valdībai ir plāns, ko tā darīs, kad būs izpildījusi savu virsuzdevumu – tehniski nomainījusi naudas zīmes mūsu maciņos? Turpinās tehniski apkalpot ieplūstošo pasaules brīvo naudu? Var arī tā. Gulēt laivā, skatīties mākoņos un priecāties par dzīvi, kas lēni un mierīgi kā upe tek. Gaidot, kur tā mūs aiznesīs.