Uzstājoties Londonā ar runu par Apvienotās Karalistes un Eiropas Savienības turpmākajām attiecībām, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons solīja sarīkot valstī referendumu par izstāšanos no ES, ja viņa vadītā konservatīvā partija uzvarēs 2015. gada parlamenta vēlēšanās.
Kamerons vakar noturēja lielisku paraugstundu, kādam jābūt īstam politiķim. Vairāk nekā pusstundu garo runu viņš norunāja tikpat kā no galvas, ne reizi nesaminstinoties un nenovirzoties no galvenās līnijas. Tikai dažas reizes īsi ieskatoties savā runas plānā. Savu runu viņš iesāka neparasti agri – pulksten astoņos no rīta pēc vietējā laika. Acīmredzot tāpēc, lai to tiešraidē redzētu pēc iespējas lielāks skatītāju skaits visā pasaulē un to dienas laikā nokomentētu vairāk ietekmīgu cilvēku.
Taču galvenais bija runas vēstījums. Tas bija pagalam vienkāršs. Ja ES nepietiekami rēķināsies ar Apvienotās Karalistes interesēm, tad tai savukārt jārēķinās, ka refendumā briti var izstāties no ES. Tā kā iespējamais referendums varētu notikt, agrākais, 2015. gadā, tad līdz tam brīdim ES struktūrām jauzvedas tā, lai referendumā briti nedarītu muļķības. Faktiski Kamerons ļoti eleganti šantažē ES. Līdzīgi to savulaik darīja kādreizējā britu premjerminstre Mārgareta Tečere, spējot panākt Anglijai īpašu budžeta atmaksas kvotu. Skaidrs, ka Kameronam gribētos, lai viņu cildina kā tikpat nelokāmu cīnītāju par Anglijas interesēm kā leģendāro Dzelzs lēdiju. Cits jautājums, vai viņam izdosies otru reizi iekāpt tajā pašā upē un atkārtot to, ko kādreiz spēja Tečere.
Ko tad īsti Kamerons grib? Savā runā viņš neminēja nevienu konkrētu lietu un nenosauca nekādus skaitļus vai summas. Viņš uzsvēra, ka ES ir nepieciešamas pārmaiņas un tie, kuri uz šādām pārmaiņām aicina, neesot nekādi ķeceri. Tā kā viņš norādīja arī uz nacionālo parlamentu nozīmes palielināšanu, tad ar pārmaiņām nav jāsaprot iešana federālas Eiropas virzienā. Viņaprāt, ES jābūt «elastīgākai un atvērtākai», ar augstāku konkurētspēju. Taču tie ir tikai vispārēji principi, kurus var dažādi staipīt un interpretēt. Strīdi var būt par jeb ko, bet apakšā tiem parasti ir nauda. Visticamāk, Kamerona runas galvenais mērķis bija uzsist sev cenu pirms nākamā septiņgadu ES budžeta apspriešanas. Šogad jāpieņem ES budžets 2014.–2020. gadu perspektīvā, un tagad, apspriežot ikvienu lēmumu, gaisā virmos Kamerona referenduma draudi.
Ko no tā varam mācīties mēs? Protams, Latvija nav Anglija un mēs tādu šantāžas politiku piekopt nevaram. Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Mēs nevaram atļauties tik klaju spiedienu, toties varam piekopt slīpētāku taktiku. Priekšzīmīgā skolnieka taktika acīm redzami nav sevi attaisnojusi. Tas, ka Latvija cenšas visiem skriet pa priekšu un uzrāda lielāku centību, nekā no tās sagaida, pagaidām vēl nekādus papildu ieguvumus nav nesis. Kā liels sasniegums tiek ziņots, ka 2020. gadā (16 gadu pēc iestāšanas ES) tiešmaksājumi Latvijas zemniekiem būšot 80% no ES vidējā līmeņa. Šie pazemojošie 80% no vidējā esot tas, ko Latvija arī prasījusi.
Kamerona runas un to pašu nelaimīgo 80% kontekstā kļūst arvien skaidrāks, ka līdzšinējā Latvijas eiropolitika ir bijusi neveiksmīga. Ikviens, kurš ir mēģinājis pāriet no viena mobilo sakaru operatora pie cita, zina, cik ļoti atsaucīgi un pretimnākoši kļūst tā operatora menedžeri, no kura gribi aiziet. Un cik ilgi viņi ļauj maksāt neadekvātu abonentmaksu, ja šos maksājumus akceptē un neko neiebilsti. Latvijas gadījumā šo it kā alternatīvā operatora lomu varētu spēlēt plašāka ekonomiskā sadarbība ar Krieviju. Protams, Latvija jebkurā gadījumā paliktu ES un NATO sastāvā, bet iespēja izspēlēt šo ģeopolitisko kārti savās interesēs mums būtu visu laiku jāpatur prātā, jo tieši Latvijas demonstratīvā bezizeja, proti, ES kā absolūts monopolpartneris, ļauj Briselei ar mums tikpat kā nerēķināties. Mūsu centieni par katru cenu būt kopā ar ES varenajiem lielāku cieņu pret mums nerada. Gluži kā lauku puiša bezgalīga izdabāšana Rīgas centra džekiem, lai tikai tie viņu paņemtu līdzi uz prestižu klubiņu. Vienīgais, kas rada apkārtējo cieņu, ir pašcieņa.