Apzināti lietoju vārdu imidžs, nevis tēls, runājot par Vienotību, jo šī partija sevi pozicionē kā galvenā Rietumu vērtību nesēja latviešu sabiedrībā, bet šīs vērtības praksē nozīmē vairāk svešvārdu, modernu anglicismu un mazāk tautiskā. Tolerance, kapacitāte, kreatīvisms – iecietības, ietilpības un radošuma vietā. Tad nu arī imidžs tēla vietā.
Vienotībai traucē imidžs, jo esošais nav piemērots nākamgad paredzētajām pašvaldību vēlēšanām. Kāpēc? Vienotība ir ilgu laiku bijusi valstī pie varas, un sabiedrībai ir izveidojies visai noturīgs šī politekonomiskā grupējuma asociatīvais tēls – Vienotība – griezēji, premjers Valdis Dombrovskis – Konsolidovskis, abi kopā ar finanšu ministru Andri Vilku – grāmatveži, kuri aiz cipariem neredz cilvēkus. Vienotība ir radījusi par sevi taupīga saimnieka tēlu, kurš spēj piespiest citus cieši savilkt jostas. Taču taupīgums nozīmē ļoti aizdomīgu skatīšanos uz jebkādiem izdevumiem, un pašvaldību vēlētājs katru iespējamo izdevumu pozīciju samazinājumu uztver ar bažām. Kad Vienotības Rīgas saraksta līderei Sarmītei Ēlertei prasa, vai tiks saglabātas brīvbiļetes sabiedriskajā transportā pensionāriem un skolēniem, bet viņa minstinās un bilst, ka pensionāriem tās tiks saglabātas, nepieminot skolēnus, tad tas ir skaidrs signāls ne tikai to skolēnu vecākiem, kuru bērni šo iespēju izmanto, bet pilnīgi visiem rīdziniekiem – Vienotības uzvaras gadījumā iespējas saņemt no pašvaldības kādus labumus ir apdraudētas. Protams, Latvijā ir ne mazums tādu, kas ir pietiekami turīgi un viņiem neko no citiem nevajag. Taču vai šis slānis var nodrošināt uzvaru pašvaldību vēlēšanās?
Politikā imidžu ir grūtāk nomainīt nekā dziedātājai Samantai Tīnai nomainīt matu krāsu. Tagad, kad Samanta savu ugunīgi sarkano matu ērkuli nomainījusi pret melnu, viņu vairs nepazīstot. Tas esot pat labi (mazāk uzmācīgas uzmanības), bet dziedātājai galvenā tomēr ir balss, nevis frizūra. Politiskajām partijām identitātes zaudēšana ir tas pats, kas dziedātājam balss pazaudēšana. Tāpēc diezgan komiski izskatās Ēlertes runāšana par bērnudārzu celtniecību un skolu remontiem, tādējādi cenšoties ielīst tajā lauciņā, kurā kā zivs ūdenī jūtas esošais mērs. Tad jau Ēlertei labāk runāt par Ziemeļeiropas vērtībām un tamlīdzīgām imaginārām lietām.
Taču arī ideoloģiskajā frontē Vienotībai pašvaldību līmenī nav viegli zīmēties. Agresīvi ideologi nemitīgi partiju stumj dziļāk liberālajā nometnē, taču partijas iekšienē ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem dziļi riebj visa tā sorosistiskā māžošanās ap dzimummaiņas brošūriņām; atbalstu praidiem; nosodījumu jebkam, kas sievietē redz sievieti, nevis bezdzimuma personu (Nellija Ločmele twiterī: «Tāds naftalīns – Rīgas mēra kandidātes 21. gs. diskusijā sabiedriskajā TV uzrunāt par «daiļajām dāmām» un «sievietēm, kas man patīk». VĀKS!»), un līdzīgām vērtībām. Ir daļa partijas biedru, kas šo riebumu neslēpti pauž – piemēram, Ingūna Rībena, ir daļa, kas izliekas, ka tām piekrīt, un publiski aplaudē visādām no tribīnes teiktām blēņām (jo tā vajag), bet toni partijā nosaka liberālisma fundamentālisti, kuri uzspiež savu agresīvo redzējumu pārējiem. Taču pašvaldību vēlēšanās ar šādām vērtībām tālu netikt, bet saimnieciskā plāksnē Vienotība asociējas ar cirpējiem.
Vienotību vienmēr ir glābis tās organiskais latviskums par spīti nelatvisko vērtību sludināšanai, jo arī svešu dziesmu dziedāšana ir izteikti latviska īpašība. Atcerēsimies Švaukstu, Vosu un labprātīgu runāšanu svešās valodās. Iztapība, paklausība svešiem kungiem, skaudība pret citu tautiešu veiksmi, gatavība vienmēr piemēroties, kā citiem vajag, un par savējiem domāt pēdējā kārtā, tās ir tās latviskās īpašības, kuras vairums latviešu zemapziņā uzreiz pazīst kā savējās. Grūti iedomāties tipiskāku caurmēra latvieti, kāds ir Dombrovskis. Tieši šis tēls (nevis imidžs) ir nodrošinājis Vienotībai panākumus līdz šim. Ēlertei ir pavisam cits imidžs. Tāpat kā Viņķelei. Par nākotnes imidžu vai tēlu būs Vienotības biedriem jādomā rītdienas kongresā.