Vēlēšanu rezultāti Rīgā ir iesākums kaut kam jaunam. Līdz šim nebijušam. Jācer, daudzsološam. Politisko niecību galam. Rīgas domi veidos tikai četru partiju deputāti.
Ilggadēji politisko partiju vērotāji pat nedaudz samulst no pavisam mazā iespējamo kombināciju skaita. Tajā pašā laikā iespējami visnegaidītākie pavērsieni. Taču jebkurš variants būs labāks nekā situācija, kāda bija līdz šim, kad valdošā koalīcija balstījās uz dažu svārstīgo cilvēku balsīm.
Latvijā ir pilnīgi jauna politiskā situācija. Latvijas līdzšinējo nelaimju cēlonis meklējams politiskajā sadrumstalotībā. Sīkas, savtīgu cilvēku cauraustas grupiņas, kuras uzdevās par partijām, pēdējos piecus gadus nežēlīgi ekspluatēja viņu rīcībā nonākušos resursus. No viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ sagadījās, ka tie bija "treknie" gadi, kad pasaules ekonomika strauji gāja uz augšu un Latvijā nekontrolēti ieplūda "brīvā" nauda.
Kāpēc saku, ka tās bija grupiņas, kas uzdevās par partijām?
Partiju galvenais cementējošais faktors ir ideoloģija, nevis nauda, kā daudzi iedomājušies. Tiklīdz ideoloģiskā struktūra pavājinās, visa partijas konstrukcija kļūst nestabila, partija iekšēji izvirst un katrs tās loceklis sāk darboties autonomā režīmā. Visuzskatāmāk šo procesu var redzēt Tautas partijā, kad, piemēram, jaunais, ne no partijas dzīlēm nākušais kultūras ministrs Ints Dālderis izsakās par TP vecbiedra Gundara Bērziņa teikto. Ir acīmredzami, ka ministrs neuztver savas (?) partijas vecbiedra izteikumu ideoloģisko zemtekstu. Abi runā pilnīgi dažādās valodās. Ja partijas ierindas biedri nesaprot, ko viņiem saka partijas ideologi, tad šādas partijas dienas ir skaitītas.
Rīgas domes vēlēšanu rezultāti izgaismo jauno ideoloģisko sadalījumu. Ir izkristalizējušās trīs galvenās ideoloģijas. Krievu, latviešu un darītāju ideoloģija. Par šādu sadalījumu liecina tas, ka, lai gan aptaujas par labāko mēra kandidātu noteica Aināru Šleseru, viņa partija ieguva tikai trešo vietu. Tie, kuriem svarīga bija nacionālā ideoloģija, izvēlējās citas partijas. Latviešu ideoloģiskajā spārnā pagaidām vēl ir divas spēcīgas partijas, kuras faktiski darbojas vienā ideoloģiskajā nišā. Starp JL un PS taču nav nekādas atšķirības, izņemot dažādas sejas. Politiskā loģika prasa, lai šīs partijas apvienotos, taču, visticamāk, tas nenotiks voluntāri un to izdarīs laiks.
Izejot no šīs vienkāršās konstrukcijas, redzam, ka TP jau tuvākajā nākotnē pārstās eksistēt un tās pārstāvji un atbalstītāji emigrēs uz latviešu vai darītāju partiju atbilstoši sev tuvākai ideoloģijai. Tie, kuri uzskata, ka izmēram, tas ir, tautībai nav nozīmes, bet galvenais ir padarītie darbi, aizies pie Šlesera, bet tie, kuri kopā sanākšanas reizēs labprāt uzdzied latviešu tautasdziesmas, pie apvienotās Kristovska un Āboltiņas komandas. Līdzīgai migrācijai vajadzētu notikt arī no citām partijām.
Vēlējuma izteiksmi es lietoju, jo partijas un to ideoloģija ir viena lieta, bet konkrēti cilvēki un viņu raksturi – pavisam cita lieta. Līdz šim politiskā sadrumstalotība un demokrātiskās kultūras vājā attīstība ļāva partijām dalīties, politiķiem staigāt no vienas partijas uz citu, dibināt jaunus veidojumus utt. Nav izslēgts, ka tas notiks arī turpmāk, ņemot vērā latviešu "saticīgo" dabu, taču situācija Rīgā un arī citās lielajās pašvaldībās liecina, ka konsolidācijas process nenovēršami padziļinās.
No Latvijas un vēlētāju interešu viedokļa tas ir labi, jo palielinās partiju iekšējā konkurence. Latvijas politiskā teātra vājais punkts ir samērā viduvējie aktieri. Tiklīdz kādam likās, ka viņa "talants" netiek pienācīgi novērtēts, viņš mainīja "darba vietu" uz kādu citu partiju vai dibināja savu. Tagad, ekonomiskās krīzes apstākļos, brīvo vakanču skaits samazinās arī politiskā teātra trupās. Tas ļauj cerēt, ka paaugstināsies snieguma kvalitāte un beidzot tiks novērtēti tie, kas patiešām ir cienīgi spēlēt galvenās lomas, nevis tikai izdabāt vadošajiem teātra kritiķiem.