Valdībā aktualizējušās runas par nepieciešamību atgriezt krīzes gados no Latvijas aizbraukušos ekonomiskos emigrantus. Tas gan ir kā atjaunot cieņu vai reputāciju, kuru zaudēt viegli, bet atgūt nesalīdzināmi grūtāk. Ko vieglu roku krīzes gados palaidām pasaules vējos, to tagad pat atspērušies varam atpakaļ vairs nedabūt.
Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmans Latvijā ir pazīstams ar savu ironisko attieksmi pret dažu mūsu politiķu pašpasludināto «veiksmes stāstu». Krūgmans ļoti aktīvi pauž savu viedokli un daždien The New York Times interneta vietnē publicē pat divus trīs rakstus (blogus). Interneta sociālajā tīklā Twitter ar Krūgmanu polemikā ielaidās arī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, taču pēc lietā neiesaistītu personu vērtējuma neveiksmīgi, jo Krūgmana argumentus neapstrīdēja vis ar faktiem, bet gan pēc dažu minoritāšu parauga piedēvēja (pilnīgi bez pamata) oponentam aizspriedumus. Šoreiz pret austrumeiropiešiem, kuri it kā esot truli, neapgaismoti melnstrādnieki, kuri runājot sliktā angļu valodā, nekā nesaprotot un tāpēc tiem varot «taisīt virsū». Par ko ironizē Krūgmans un kas tik ļoti nepatika Igaunijas prezidentam un mūsu potenciālajiem Nobela prēmijas laureātiem (tiesa, nevis ekonomikā, bet gan literatūrā)? Krūgmans neapstrīd to, ka Latvijā (un Baltijā kopumā) krīze vispārējos vilcienos ir pārvarēta un sākusies uzplaukuma fāze. Taču viņš šausminās par cenu, kas tika samaksāta, un ironizē, ka kaut ko tādu kāds uzdrošinās saukt par «veiksmes stāstu» vai «ekonomikas triumfu» (Igaunijas variantā). Jauns, spēcīgs organisms spēj uzveikt gandrīz jebkuru slimību bez zālēm, taču to nevajadzētu pasludināt par efektīvāko ārstēšanas metodi. Līdzīgi rīkojās Latvija (arī pārējās Baltijas valstis), kura pasīvi ļāva ekonomikai gāzties lejā, zaudējot 25% IKP un 200 000 darba vietu. Rezultātā Latvija ieguva masveida emigrāciju, līdzīgu tai, kādu 19. gadsimta vidū piedzīvoja Īrija. Taču tolaik Īrijā bija pavisam cits dzimstības līmenis, un šī emigrācija neradīja nācijas izmiršanas draudus. No 200 000, kas krīzes dēļ zaudēja darbu Latvijā, uz ārzemēm aizbrauca uzņēmīgākie, bet no tiem, kas palika, liela daļa nonāca ilgstošo bezdarbnieku kategorijā, kas bieži vien nozīmē nodzeršanos un jau tā niecīgo kvalifikācijas palieku zaudēšanu. Tagad, kad ekonomika pēc dziļas krīzes atgūstas, izrādās, ka, par spīti salīdzinoši augstajam bezdarba līmenim, sāk trūkt darbaspēka. Taču uzplaukuma fāze ir tikko sākusies. Vēl Latvijas ekonomika nav atguvusi 2007. gada līmeni, un mēs visi ceram, ka izaugsme turpināsies vēl daudzus gadus. Bet nav, kas strādā. Mūsu «veiksmes stāsta» autori bija svēti pārliecināti, ka ekonomikā visu nosaka nevis darbs, bet finanses. Nav svarīgi, cik liels cilvēku skaits strādā un cik palikuši bez darba, svarīgi, lai kaut kā grāmatvediski var nolīdzsvarot finanšu plūsmas. Tieši par šo nevērīgo attieksmi pret cilvēkiem un darba vietām šausminās Krūgmans un ironizē par «veiksmes stāstu». Nu jau arī valdībā attapušies un sajutuši, no kuras puses draud nākamās briesmas. Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts ierosina dibināt projekta komandu (interesants apzīmējums tradicionālajai darba grupai), kas izstrādās reemigrācijas atbalsta pasākuma plānu. Lai arī tradicionāli visas šīs darba grupas, projektu komandas un to izstrādātie pasākumu plāni, atbalsta stratēģijas utt. galvenokārt ir domātas «finanšu resursu apguvei», jau tas vien, ka par reemigrācijas stimulēšanu tiek skaļi runāts, ir apsveicami. Pavļuta teiktais, ka «Latvijas valsts piederīgajiem visā pasaulē ir jādod skaidrs vēstījums, ka nākotne ir Latvijā», ir klajā pretrunā ar Pavļuta kolēģes, labklājības ministres Ilzes Viņķeles vēstījumu: «Iedzīvotāju pašu izšķiršanās būs starp to, vai pārcelties no Ciblas un Dobeli vai no Ciblas uz Īriju.» Kamēr Pavļuts runā par reemigrāciju, Viņķele, tāpat kā reiz viņas partijas biedrs finanšu ministrs Andris Vilks, turpina raidīt apkārtējiem jau ierasto Vienotības vēstījumu – ja kādam šeit kaut kas nepatīk, tad lai lasās prom uz Īriju. Nav svarīgi, ka tas tiek teikts daudz maigākiem vārdiem – vēstījums ir tieši tāds. Pavļuta «projekta komandas» primārais uzdevums ir panākt, lai vismaz šādi vēstījumi no valdības puses vairs neizskanētu.