1975. gada 1. oktobrī Filipīnas galvaspilsētā Manilā notika viens no leģendārākajiem profesionālā boksa mačiem starp toreizējo pasaules čempionu Muhamedu Ali un pretendentu Džo Freizeru.
Vēsturē šī cīņa iegājusi ar nosaukumu Thrilla in Manila, jo tajā abi smagsvari, asinīm noplūduši, ar pārsistām uzacīm un no sitieniem uzblīdušām sejām, 14 raundu dauzīja viens otru, līdz Dž. Freizera treneris, kurš zināja rūpīgi slēpto noslēpumu, ka viņa aizbilstamais arī ikdienā redz tikai ar vienu aci un, tā kā tā bija aizpampusi, tad faktiski neredz neko, pirms pēdējā – 15. – raunda izmeta ringā dvieli. Arī Muhameds Ali vēlāk atzinās, ka diez vai spētu pēdējo raundu izturēt.
Šim boksa mačam līdzīgs ģeopolitiskais trilleris jau ilgāku laiku notiek pasaules diplomātiskajā arēnā saistībā ar Sīriju. Vienā ringa pusē Rietumi un otrā Krievija, kuru atbalsta Ķīna. Rietumu mediji pārplūdina pasauli ar nežēlīgi noslepkavotu līķu tuvplāniem. Caurmēra TV skatītājs sašutumā nolād Bašara al Asada režīmu un viņa rīkļurāvējus. Katra šāda ziņu sižeta noslēgumā tiek piebilsts, ka šis nelietīgais režīms var turpināt savus asiņainos darbus, vienīgi pateicoties Krievijas atbalstam, kura kopā ar Ķīnu divas reizes bloķējusi ANO rezolūcijas, kas pieļautu režīma maiņu no ārpuses. Šajā propagandas karā Krievijai ierādīta galvenā ļaundaru atbalstītāja loma, bet Ķīna tiek zīmēta kā tāda apmaldījusies avs, kura sapinusies pati savās neiejaukšanās doktrīnās un iet Krievijas pavadā. ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone dienu sāk, pārlapojot Oksfordas tēzauru, lai atrastu kādu efektīgāku sinonīmu vārdam nežēlīgs un vēlāk, izteiksmīgi saviebusies TV kameru priekšā, tajā apzīmētu Asada režīmu.
Ko bliež pretī Krievija? Krievijas prezidents Vladimirs Putins un ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs savos uzskatos demonstrē dzelzsbetona kluča elastību un uz visiem pārmetumiem reaģē nemainīgi – nedrīkst iedzīvināt praksi, ka vara tiek mainīta no ārpuses. Mēs atbalstām nevis Asada režīmu, bet gan ANO un Arābu līgas speciālā sūtņa Kofi Anana miera plānu. Tā kā K. Anana miera plāns paredz abām pusēm ievērot pamiera nosacījumus un uzsākt sarunas, bet nemiernieki nekādās sarunās ielaisties negrib, tad S. Lavrovs plāta rokas un norāda tieši uz viņiem, kuri tiek dažādi atbalstīti no ārzemēm (galvenokārt Kataras) un destabilizē situāciju Sīrijā. Tā kā Sīrijas opozīcija patiešām ir ļoti raiba, vāji koordinēta un uz vietas esošo nemiernieku saistība ar ārzemēs dislocētajām «demokrātiskās Sīrijas» organizācijām pagalam vāja, tad Krievijai oficiālā, ne propagandistiskā, līmenī iebilst grūti. Tiesa, ir liels skaits neapstrīdami nevainīgu noslepkavotu sieviešu un bērnu līķu, taču Lavrovs šos apvainojumus atvaira. Sīrijas armija tiek apsūdzēta smagās artilērijas izmantošanā, bet šie nelaimīgie noslepkavoti no pavisam tuva attāluma opozīcijas kontrolētos rajonos. Sīrijas režīms būtu pēdējais, kuram šādas slepkavības būtu izdevīgas. Līdz ar to Krievija var vismaz saviem atbalstītājiem iestāstīt, ka šīs slepkavības ir nelietīgas provokācijas, kuru mērķis noraut miera procesu un pamudināt rietumvalstis uz aktīvāku rīcību.
Kāpēc šī Krievijas cīkstēšanās, kas Rietumu acīs to nostāda nepievilcīgā lomā? Sīrijā ir izvietota vienīgā Krievijas jūras karabāze ārpus pašas Krievijas, un caur Sīriju tā īsteno savu stratēģisko ietekmi visā Tuvo Austrumu reģionā. Ja Krievija zaudētu šo sabiedroto, tad tās ietekme reģionā mazinātos. Taču, ja mēs salīdzinām politisko cīņu ar boksa maču, tad šobrīd Rietumi ir iedzinuši Krieviju ringa stūrī un tik zvetē. Skatītāji – Rietumu fani – nikni rēc un, uzmundrinot uzbrucēju, auro – piebeidz to mērgli! Krievu atbalstītāji pretī – turies, nepadodies amerikosiem! Krievija padoties netaisās. Krievijai vēl labā atmiņā tās piekāpšanās Lībijas jautājumā un ārēji miermīlīgās ANO rezolūcijas vīzdegunīgais Rietumu traktējums. Šoreiz Putins ir apņēmības pilns parādīt pasaulei, ka ar Krieviju ir jārēķinās un to vēlreiz apvest ap stūri neizdosies. Ģeopolitiskais trilleris turpinās, un abu pušu spēki izsīkst. Tikmēr nelaimīgie Sīrijas iedzīvotāji turpina ciest no pieaugošās vardarbības, kas pāraug pilsoņu karā. Vai Krievija padosies vai arī Rietumu ofensīva noplaks, līdz tie piedāvās Putinam ko tādu, no kā viņš nespēs atteikties? Piemēram, piekāpšanos pretraķešu aizsardzības sistēmu jautājumā. To rādīs laiks.