«Atcerieties šo dienu, jo tā dod cerību ne tikai Francijai, bet arī daudzām citām Eiropas tautām,» pēcvēlēšanu naktī sacīja Francijas jaunievēlētais prezidents Fransuā Olands, uzrunājot savus atbalstītājus Bastīlijas laukumā Parīzē. Tātad viņš dod cerību arī Latvijai. Par kādu cerību runā Olands?
Pirmkārt, runa ir par taisnīguma atjaunošanu pasaulē. Kāda situācija bija līdz šim? Pasaules ekonomisko krīzi izraisīja finanšu struktūru alkatība, kas, izmantojot dažādus viltīgus mehānismus, ievērojami palielināja virtuālās naudas pieejamību, taču šo burbuļu plīšanas sekas un krīzes pārvarēšanas grūtības uz saviem pleciem bija jāiznes vienkāršajiem nodokļu maksātājiem. Tikmēr treknie runči tikai nomainīja savu ēdienkarti no ļoti treknas uz vienkārši treknu. Jostu savilkšanas politika nozīmēja, ka tiek saspiesta ekonomika, pieaug bezdarbs, tiek apcirptas sociālās programmas, celti nodokļi un pensionēšanās vecums. Par galveno mērķi tika izvirzīta nevis ekonomiskā izaugsme, bet gan finanšu sistēmas stabilitāte. Citiem vārdiem – galvenais ir nevis cilvēks, bet gan bankas un eiro kurss. Olands sola šai ačgārnībai pielikt punktu. Pat ja viņam neizdosies būtiski mainīt milzīgā finanšu oligarhijas stūrētā globālās ekonomikas kuģa kursu, tad tas būs šā kuģa stūrmaņiem ļoti nopietns signāls – sabiedrības pacietība nav bezgalīga, un ne visur Eiropā tautas tik viegli pakļaujas propagandas ietekmei kā Latvijā.
Francija nav vienīgā valsts Eiropā, kur svētdien sakāvi cieta jostu savilkšanas politikas atbalstītāji. Grieķijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kurās divu lielāko partiju koalīcija, kas īstenoja bargus taupības pasākumus, cieta smagu sakāvi. Grieķu vēlētāji pateica skaidru nē tai programmai, kuru centās īstenot Grieķijas tehnokrātiskā Lukasa Papademosa valdība kopā ar SVF un Eiropas Komisiju. Jostu savilkšanas aicinātāji parasti uzsver, ka izdevumu samazināšana, nodokļu un pensijas vecuma palielināšana ir neizbēgama un «jāmācās dzīvot atbilstoši nopelnītajam». Šī retorika, kas Latvijā tiek skandēta tikpat kā bez konkurences, Grieķijā un Francijā acīmredzami vairs nedarbojas. Cilvēki prasa taisnīgumu un nesaprot – kāds ir tas sabiedrībai taustāmais labums, kas ļauj finanšu spekulantiem dzīvot «atbilstoši nopelnītajam»? Lai gan grieķu vēlētāju vairākums noraidījis taupības politiku, opozīcijas spēku uzskatu dažādība neļauj pārliecinoši teikt, ka tieši viņi veidos nākamo valdību un saistības ar starptautiskajiem aizdevējiem tiks lauztas vai pārskatītas.
Lai gan Francijā un Grieķijā vēlēšanās uzvarējuši opozīcijā esošie spēki, grūti teikt, cik lielā mērā šiem spēkiem izdosies īstenot savas programmas. Globālās oligarhijas pretspiediens būs milzīgs. Jāņem vērā, ka Olands lielajā politikā tomēr ir iesācējs un nekad nav bijis pat ministrs. Briselē un Berlīnē viņu gaidīs politikā rūdīti smagsvari, kuri centīsies Olandu pierunāt «rīkoties saprātīgi». Jebkurā gadījumā nekādi īpaši asi pavērsieni nenotiks, taču tādi nemaz nav iespējami. Globālās politikas un ekonomikas kuģis nevar mainīt kursu tikpat strauji kā maza laiviņa. Taču par to, ka kurss tiks mainīts, nav šaubu. Par to netieši liecināja arī pagājušajā nedēļā notikušās municipālās vēlēšanas Lielbritānijā, kur tāpat smagu sakāvi cieta valdošie taupības politikas īstenotāji. Lielbritānija, kura atšķirībā no Grieķijas taupības politiku īsteno nevis piespiedu kārtā, bet gan no brīvas gribas (tāpēc, ka tā vajag un tā ir pareizi), oficiāli ir ieslīgusi recesijā, un pareizie lēmumi ir noveduši valsti pie ekonomikas lejupslīdes. Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmans katru dienu savos blogos un sociālajos tīklos izsmej taupības politiku. Viņa un daudzu viņa sekotāju (Latvijā populārākais no tiem ir ekonomists Jānis Ošlejs) atziņas publiskajā telpā arvien vairāk izspiež finanšu oligarhijas apmaksāto ekspertu viedokļus par jostas savilkšanas nenovēršamību un tās labvēlīgo ietekmi uz ekonomisko veselību.
Latvijā sabiedrība saviem praviešiem netic un skatās pāri robežām. No šāda viedokļa Olanda un Grieķijas opozicionāru uzvara nav iepriecinošs signāls Latvijas valdošajai koalīcijai. Viņu idejiskie domubiedri Rietumos cieš vienu sakāvi pēc otras. Tas ļauj cerēt, ka arī mūsu valdošie centīsies vairāk ieklausīties sociālā taisnīguma un solidaritātes aicinājumos. Tas vieš cerības, par kurām Bastīlijas laukumā runāja Olands.