Bardaks KNAB turpinās

Valodnieki var iebilst pret vārda bardaks lietošanu, bet tieši šis rusicisms visprecīzāk raksturo to, kas jau gadiem notiek KNAB. Totāla informācijas nesaturēšana, intrigas un frakcionārisms šo iestādi grauž jau gadiem.

Kārtējais skandāls ap Latvenergo krimināllietas materiālu noplūdināšanu atkal liek uzdot jautājumu – kas notiek KNAB? Cik veselīga gaisotne ir iestādē, kurai vajadzētu kalpot par morālā klimata paraugu valstī?

Sabiedrībā ir milzu pieprasījums pēc patiesi godīgas valsts pārvaldes. Tauta uz KNAB raugās ar cerībām. Un ko tā redz? Kamēr KNAB nominālā priekšnieka amatā atradās pareizo nemīlētais Normunds Vilnītis, visu varēja izskaidrot primitīvi – slikto pakalpiņš Vilnītis dara visu, lai sabotētu un grautu KNAB sekmīgu darbu. Tad, kad kaitnieku beidzot izdevās no amata izēst un viņa vietā vienbalsīgi tika ievēlēts pareizo izvirzītais Jaroslavs Streļčenoks, varēja domāt, ka KNAB beidzot triumfēs kārtība un tiesiskums. Diemžēl pēdējie notikumi rāda, ka cerības nav piepildījušās un iestādē ne tuvu nav kārtība. Runa nav tikai par noplūdinātajiem materiāliem. Diez cik pārliecinoši neizklausās apgalvojumi par vainīgā atrašanu. Nez kāpēc nav ierosināts kriminālprocess un netiek nosaukts šī kaitnieka vārds. TV Panorāmā izskanējušie Streļčenoka izteikumi par mīklaino «augstu valsts amatpersonu», kas iesaistīta materiālu noplūdē, liecina nevis par KNAB augsto profesionālisma līmeni, bet gan par šajā iestādē valdošo teatrālismu, iecienīto ienaidnieku meklēšanu un kārtējā mentu karu seriāla sākšanos.

Pilsētā runā, ka KNAB pārņēmusi īsta spiegu un noklausīšanās mānija. Ar īpašu aparatūru tiekot pārbaudītas visas telpas, vai tajās nav noslēptas vabolītes. Gaisotne pašā iestādē ir tāda, kāda tā ir tad, kad notiek raganu medības un neviens nevienam neuzticas. Šādā gaisotnē produktīvs darbs ir, maigi sakot, apgrūtināts. Kā vienmēr tiek meklēti grēkāži, lai gan vēl Vilnīša laikos prātīgi cilvēki norādīja uz vienīgo reālo situācijas risinājumu. Proti, visas toreizējās vadības atstādināšanu un pilnīgi jaunu augstāko vadītāju iecelšanu. Šis saprātīgais variants tomēr neguva ieinteresēto politisko spēku atbalstu, un tika izvēlēts cits. KNAB vadībā tika atstāti galvenie frakcionāri – Juta Strīķe un Alvis Vilks, bet par iestādes nominālo vadītāju ievēlēts (iecelts) nepieredzējušais un ilgus gadus Strīķes pakļautībā strādājušais Streļčenoks. Šāds risinājums ļāva KNAB vadoņiem domāt, ka varēs turpināt rullēt tāpat kā Loskutova laikos, kad uz darbu varēja nākt, kad grib, paņemt no seifa naudu, ja pietrūkst kārtējiem tēriņiem, un nodarboties ar... neteiksim, jumtošanu, bet gan selektīvu pieeju tiesiskās uzmanības subjektu izvēlē. Taču aiz loga vairs nav 2007. gads, kad pietika pavicināt publikai gar acīm nimboto svētā Loskutovu ikonu. Tagad ir 2012. gads, un nedz Juta Strīķe, nedz vēl jo vairāk tādi KNAB personāži kā Juris Jurašs vairs nevelk līdz nācijas morālā etalona līmenim.

Šajā situācijā KNAB, visticamāk, ķersies pie jau aprobētā līdzekļa – ienaidnieka meklējumiem. Viss liecina, ka par ļaunā tēlu, uz kuru uzvelt vainu par pašu neizdarībām, izvēlēta Drošības policija, kuras vadība jaunajā politiskajā izkārtojamā īsti neiederas. Nelaime tikai tā, ka visām šīm tiesībsargājošo institūciju savstarpējam intrigām ir pavisam mazs sakars ar tiesiskumu un godīgu valsts pārvaldi.

Normāli būtu, ja tiesiskums būtu tiesiskums kā juridisks jēdziens, bet politika paliktu politiska kategorija. Latvijā diemžēl tiesiskums no juridiskās jomas pārgājis politiskajā. Pret to nebūtu ko iebilst, ja vien politika Latvijā būtu atbilstošā līmenī, lai ar politiskiem instrumentiem uzlabotu tiesisko kvalitāti. Diemžēl Latvijas politikā ir neproporcionāli liels PR elementu īpatsvars, un, ja tiesiskums nonāk sabiedrisko attiecību formātā, tad nonākam tur, kur esam. Ir roku dzelžu žvadzināšana, skaļas aizturēšanas, noplūdināti lietu materāli, salauzti likteņi, satracināta publika, taču nav rezultāta. Rezultātā sabiedrības uzticība tiesībsargājošām struktūrām krītas. Cilvēki nevis novērtē vienas vai otras iestādes darbu, bet gan – vai nu tic, vai netic. Vai nu tic KNAB vai Ģenerālprokuratūras vēlmēm un spējām izķert korumpantus, vai ne. Vai nu tic Jutai Strīķei, vai netic. Mūsdienās šāda ticība ikonām ir nesavienojama ar civilizētas valsts statusu un augstu labklājības līmeni. Saeimas Nacionālās drošības komisijai ir saknē jāizravē tiesībsargājošo struktūru ikonizācija vai demonizācija kā laikmetam pilnīgi neatbilstoša un civilizētai valstij necienīga.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais