Sākoties krīzei, nodokļu likmes tika celtas plašā frontē. Būtiski tika palielinātas gan PVN, gan iedzīvotāju ienākuma, gan nekustamā īpašuma nodokļa likmes, gan ieviests kapitāla pieauguma nodoklis, gan tādi dīvaini nodokļi kā mikrouzņēmumu, automašīnu un motociklu nodoklis un tamlīdzīgi.
Tagad krīze ir beigusies, sākusies ekonomikas uzplaukuma fāze, un ir iespējas nodokļu struktūru normalizēt. Tiesa, vēl jau valsts budžetā saglabājas deficīts un katrs nodokļu likmju samazinājums parasti rada negatīvu fiskālo efektu, tāpēc rodas jautājums, tieši kādus nodokļus samazināt.
Lai atbildētu uz jautājumu – kādi nodokļi būtu jāsamazina pirmie, jānoskaidro valsts svarīgākais ekonomiskais mērķis. Diemžēl šis mērķis joprojām ir neskaidrs. Lai arī kādreizējais entuziasms pēc iespējas ātrāk tikt uzņemtiem eirozonā ir noplacis, šo laimes mirāžu gara acīm vēl saskata zināma Latvijas sabiedrības daļa. Līdz ar to joprojām aktuāls mērķis ir iekļauties tā dēvētajos Māstrihtas kritērijos, kas Latvijai ļautu iestāties eirozonā. No šiem kritērijiem visgrūtāk izpildāms ir inflācijas kritērijs. Vārdko-
pa – iestāties eirozonā par katru cenu – nozīmē darīt visu, lai nosistu inflāciju zem nepieciešamā līmeņa. Tieši nosistu, jo, ļaujot ekonomikai attīstīties dabiskā gaitā, tas nav iespējams. Kāpēc?
Ekonomikā ir pazīstams tā saucamais Balasa-Samuelsona efekts, kas nosaka ciešu saistību starp valsts ekonomiskās izaugsmes ātrumu un inflācijas līmeni. Straujas izaugsmes laikā arī inflācija ir lielāka. Latvijas gadījumā tas nozīmē, ka, iegrožojot inflāciju, mēs iegrožojam savas ekonomikas izaugsmi. Taču tas vēl nav viss. Pasaules praksē nav neviena (!) gadījuma, kad kāda valsts būtu sasniegusi augstu labklājības līmeni, saglabājot zemu cenu līmeni. Jo zemāks cenu līmenis, jo zemāks sabiedrības dzīves līmenis un otrādi. Korelācija nav simtprocentīga, bet pietiekami cieša. Ja gribam saglabāt Latvijā salīdzinoši zemu cenu līmeni un par galveno ekonomiskās veselības indikatoru pasludinām inflāciju, tad tas nozīmē, ka arī vispārējais dzīves standarts saglabāsies zems. Tad ko darīt?
Pirmkārt, par galveno valdības uzdevumu jāizvirza nevis iestāšanās eirozonā, bet gan Latvijas ekonomikas attīstība. Tieši šim uzdevumam, nevis inflācijas apkarošanai, jāpārkārto valsts nodokļu politika. Šādu uzdevumu izvirzīt nav viegli, jo politiķi tikai reflektē uz sabiedrības pieprasījumu. Diemžēl līdz šim nedz valsts ekonomiskās attīstības, nedz nodokļu jautājumus sabiedrība nav izvirzījusi par prioritārajiem savā politiskajā izvēlē. Daudz svarīgāki ir nacionālie vai oligarhu jautājumi. Savukārt no ekonomiskā bloka jautājumiem sabiedrība vislabāk uztver tieši otršķirīgos inflācijas, valsts parāda un budžeta deficīta jautājumus. Tad nu nodokļu izmaiņas notikušas tikai tad, kad dzīve to ir piespiedusi darīt. Vai nu sabiedrības klaja nevēlēšanās maksāt augstos nodokļus, vai arī nepieciešamība budžetā sakasīt trūkstošos līdzekļus.
Šobrīd atkarībā no izvēlētā mērķa ir divi nodokļu samazināšanas virzieni. Latvijas Banka, kura savu mērķi ir definējusi – ātrāk un par katru cenu iestāties eirozonā, rosina samazināt PVN likmi, lai mehāniski mazinātu inflāciju. Vairums ekonomistu, Latvijas Darba devēju konfederācija, kā arī Ekonomikas ministrija ierosina samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, jo augstais darbaspēka nodokļa slogs vājina Latvijas konkurētspēju. Tas arī minēts valdības deklarācijā. Tas gan vēl nenozīmē, ka valdība nodokļus tā viegli samazinās, jo tas samazinās nodokļu iekasēšanas bāzi. Tāpat nav vienprātības, vai samazināt pamatlikmi vai neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādājamajiem. Politiski samazināt pamatlikmi ir izdevīgāk, jo tas gan labāk skan – samazinājām nodokļus par tik un tik procentiem, gan skar absolūti visus. Savukārt palielināt neapliekamo minimumu nozīmē vairāk attīstīt iekšējo patēriņu un nodokļu slogu proporcionāli mazināt tieši nelielajām algām. Tām algām, kuras uzrāda vislielāko tendenci aizplūst pelēkajā sektorā. Tiesa, valdībā jau skatās, kur kompensēt ieņēmumu samazinājumu, un ierasti to saskata pazemi- nātajās PVN likmēs, kuras tad nu varētu paaugstināt līdz pamatlikmei. Šeit sabiedrībai jābūt vienotai un jānoraida mēģinājumi palielināt nodokļa likmi, tas ir, galaprodukta cenu, tik jutīgām lietām kā medikamentiem, malkai, komunālajiem pakalpojumiem un sabiedriskajam transportam. Šeit nekādi kompromisi nav iespējami.