Latviešu politiskajā vidē stilīgi kļuvis lietot jaunvārdu – proaktīvs. Runātājam šā vārda lietošana piešķir moderna un dinamiska darītāja iezīmes.
Reiz pavīpsnāju par politiķu vēlmi zīmēties, lietojot šo vārdu, taču kolēģis man norādīja uz šā vārda saturisko jēgu. Proaktīvs nozīmējot nevis vienkārši aktīvs, bet gan apsteidzoši aktīvs. Teiksim, Latvijas Krājbanka tiek nacionalizēta, pirms vēl bankas īpašnieki to paspējuši iztīrīt.
Ja reiz ir aktīva un pat proaktīva rīcība, tad ir arī tās pretpols – pasīva un nogaidoša rīcība. Ļaušanās plūdumam pa straumi pasīvā cerībā, ka gan jau straume mūs kaut kur iznesīs. Ikviens var sev uzdot jautājumu – kādu politiku īsteno Valda Dombrovska un Andra Vilka tandēms? Grūti iedomāties vēl pasīvāku un idejām trūcīgāku politiku par to, kādu konsekventi īsteno šie cilvēki. Ja, protams, par aktīvu vai proaktīvu politiku neuzskata budžeta griešanu un nodokļu celšanu. Finanšu ministrs Andris Vilks, kad viņam savulaik tika piedāvāts šis amats, ilgi nevēlējās to uzņemties, labi apzinoties savas īpašības, starp kurām iniciatīva un proaktivitāte nebija tās raksturīgākās. Taču Dombrovskis viņu pierunāja, jo tieši iniciatīvas trūkums un izpildīgums bija tas, kas augstu kotējas Dombrovska valdībā. Dombrovska pozīcija tikpat kā jebkurā jautājumā ir neko nedarīt līdz pēdējam brīdim, cerot, ka viss kaut kā beigās atrisināsies pats no sevis. Ekonomisko krīzi izdevās daļēji pārvarēt (joprojām gan vēl neesam sasnieguši 2006. gada IKP līmeni) nevis pateicoties valdības proaktīvai rīcībai, bet gan pasīvi cerot, ka pasaulē sāksies ekonomiskā rosība un Eiropa mūs pavilks sev līdzi. Par laimi, tā arī notika.
Kā gan krīzes laikā šāda pasīva valdība varēja tik ilgi noturēties? Acīmredzot tāpēc, ka latviešiem ir vēsturiski izveidojusies mentāla nepatika pret izlecējiem un pārāk aktīviem cilvēkiem. Latviešu gadsimtiem ilgi potētais izdzīvošanas algoritms bijis – neizlec, nepretojies, dari kā visi un runā kā visi. Tad nu latvietim mentāli tuvi ir politiķi ar līdzīgu domāšanu. Tas ir, politiķi ar pasīvu pozīciju. Savukārt proaktīvi, iniciatīvas bagāti politiķi izraisa mentālu atgrūšanos. Labs piemērs ir Ainārs Šlesers. Nav pamata neticēt ilgus gadus ASV dzīvojošajam Vilim Krištopanam, kurš apgalvo, ka ASV tāds cilvēks kā Šlesers tiktu apbrīnots kā amerikāņu sapņa piepildījums – no zābaku tīrītāja līdz miljonāram. Taču Latvijā Šlesers ir viens no nemīlētākajiem politiķiem. Galvenais iemesls – mentālais nelatviskums, kas izpaužas it visur, ieskaitot attiecības ar krieviem. Latvijā par atdarināšanas cienīgu paraugu nekad nebūs uzņēmējs, piemēram, Guntis Rāvis, toties tāds var būt kādas skandināvu bankas vecākais ekonomists, analītiskās daļas vadītājs, izpildīgs daiļrunātājs pieklājīgā uzvalkā. Piemēram, tāds kā Daniels Pavļuts. Cienījams cilvēks, kurš nekad neizlēks ar ko pārāk oriģinālu un proaktīvi rīkosies tikai vārdos vēlējuma izteiksmē, bet nekad darbos. Vismaz ne pēc paša iniciatīvas. Rīgas lidosta nebūtu kļuvusi par Baltijas aviācijas centru, ja ne Šlesera proaktīvā (apsteidzošā) rīcība. Viņš negaidīja, kamēr Tallinā, Viļņā vai Kauņā kāds aktivizēsies un atvilks pie sevis kādu lēto aviokompāniju. Viņš pie O’Līrija brauca pats. Ja Šlesera vietā būtu kāds Dombrovska vai Vilka līdzinieks, tad nekas tāds nenotiktu un atrastos simtiem ieganstu, kāpēc Tallina vai Viļņa varēja kļūt par aviācijas centru, bet Rīga ne.
Ko iesaku? Apzināties savas mentālās īpatnības un ar cieņu izturēties pret jebkādiem nestandarta risinājumiem. Ilustrācijai viens piemērs. Nacionālās bibliotēkas projekts ir pārvērties par ilgbūvi ar visām no tā izrietošajām sekām. Projekta estētiskais risinājums ir dažādi vērtējams. Taču ar inovatīvu, proaktīvu rīcību projekta defektu var pārvērst par efektu. Par Rīgas jauno starptautisko simbolu. Šim nolūkam ir nepieciešama nelatviski milzīga uzdrīkstēšanās. Runa ir par ēkas slīpās nojumes izmantošanu par slēpošanas nobrauciena trasi. Rīgā vairākus mēnešus gadā ir sniegs. Šajā laikā par galveno Rīgas atrakciju varētu kļūt nobrauciens ar slēpēm pa Gaismas pils jumtu. Ārzemju tūristu iecienītākais fotouzņēmums – ar slēpēm pa Nacionālās bibliotēkas jumtu Rīgas baznīcas torņu fonā. Jau dzirdu skeptiķu nievas – kāds sviests. Tāpat dzirdu desmitiem argumentu, kāpēc to NEVAR izdarīt, bet varbūt labāk būtu domāt, kā to VAR izdarīt? Arī Eifeļa torni sākotnēji parīzieši izsmēja kā neglītu un pilsētas ainavā neiederīgu svešķermeni.
Nav runa par konkrētu projektu. Nacionālo bibliotēku minēju vien kā ilustrāciju. Runa ir par inovācijām un uzdrīkstēšanos. Kamēr Latvijā katrs, kurš izteiks kādu nestandarta ideju, tiks apsmiets un apņirgts, tikmēr par savu nokiju varēsim vien proaktīvi runāt vēlējuma izteiksmē.