Laikraksta Diena redakcijas vadības maiņa ir notikums, kura sabiedriskā nozīmība ir ievērojami lielāka nekā vienkārši uzņēmuma vadības maiņa. Kā vēstulē lasītājiem raksta bijusī Dienas redaktore Nellija Ločmele, Diena nav tikai papīrs un krāsa, Diena ir cilvēku prātu un siržu satikšanās.
Pārtulkojot šo tēlaino, pat nedaudz sentimentālo salīdzinājumu vienkāršā valodā, Diena, tā ir noteikta ideoloģija jeb egregors. Tātad jautājums ir, vai redakcijas vadības aiziešana nozīmē arī ideoloģisko uzstādījumu maiņu.
Kā jebkurai ideoloģijai, arī Dienas proponētajai ir savi atbalstītāji un noliedzēji. Tā ir subjektīva un tāpēc nepakļaujas viennozīmīgam vērtējumam. Vienīgais veids kā daudzmaz objektīvi novērtēt ideoloģijas ietekmi uz reālo sabiedrības dzīvi ir tās pielietojuma vēsturiskās sekas.
Līdzšinējā Diena ir konsekventi turpinājusi ieturēt to pašu kursu, ko jau pirms gandrīz divsimt gadiem iesāka baltvāciešu izdotās Latviešu avīzes. Kā 1822. gadā savu galveno uzdevumu formulē šīs avīzes izdevēji – rūpēties par „latviešu ļaužu prāta cilāšanu un sirds labošanu”. Proti, atvērt latviešu bauriem acis, lai taču viņi beidzot saprot, ka ir nekam nederīgi, pagalam samaitāti nespējnieki, kuru vienīgais glābiņš ir klausīt civilizētās pasaules valodās runājošo nestajai gara gaismai. Laika gaitā, protams, ir mainījušies idejiskie atribūti, frazeoloģija un stilistika, taču ideja palikusi vecā – latviešu bauri pārtaps par kultūrtautu tikai tad, kad pārņems vācu (alglosakšu) pasaules redzējumu.
Šodien ir pieņemts uzskatīt, ka Latviešu avīzes bija reakcionārs izdevums, kurš nevairoja latviešu pašapziņu un neveicināja latviešu nācijas rašanos. Iepretim Pēterburgas avīzēm, kur tribīni atrada vairums jaunlatviešu, kurus šodien pamatoti uzskatām par nācijas tēviem.
Sabiedrībā joprojām ir visai dzīvīgs viedoklis, ka latvieši ir tālu atpalikuši no civilizācijas attīstībā priekšgalā ejošajām tautām un vienīgais veids, kā panākt priekšā ejošos ir strauji un bez ierunām pārņemt šo avangardistu pasaules uzskatu un dzīves modeli. Patiesi, dzīves kvalitāte Rietumos ir pievilcīgāka un rodas samērā vienkāršs secinājums – pārņemot turienes dzīves modeli un pasaules uzskatu, dzīvosim tikpat zaļi. Diemžēl, kā liecina pasaules prakse, mehāniska dzīves modeļa pārnese citā vidē nebūt nerada līdzvērtīgas dzīves kvalitātes izmaiņas. Turklāt jebkura introdukcija, vai tā ir bioloģiska vai sociāla, draud ar ekoloģiskā līdzsvara izjaukšanu. Tas gan nenozīmē, ka šeit būtu jārada no globālajiem procesiem nodalīts sociālais rezervāts. Tas nozīmē vienīgi to, ka nepieciešams skaidrs un kritisks globālo procesu vērtējums, lai mēs atkal neiekristu tādās pašās lamatās kā iekritām nekritiski pieņemot aksiomu par sistēmisko banku obligāto glābšanu. Šīs no ārpuses piespēlētās idejas realizācija dzīvē, proti, Parex bankas glābšana mums izmaksāja pārāk dārgi.
Latvijā līdz šim tieši Diena un tās ideoloģiskie atbalstītāji katru, kurš kaut niecīgā mērā apšauba kādu no Rietumiem nākošu arī tur neviennozīmīgi vērtētu jaunievedumu un aicina vairāk paļauties uz pašu spēkiem apvaino ne vien tumsonībā un atpakaļrāpulībā, bet pat demokrātisko vērtību noliegumā. Izrādās, cita viedokļa paušana ir nesavienojama ar demokrātisku pasaules uzskatu. Sanāk pilnīgs absurds, kurš acis nepamirkšķinot tiek pasludināts par augstāko demokrātijas izpausmi. Kur paliek izdaudzinātā tolerance? Ja nedomāju, ka jebkuri sociālie eksperimenti bez laika pārbaudes nekavējoties jāievieš, tad izrādās atbilstoši šai loģikai esmu pret demokrātiskām vērtībām.
Pārliecība, ka uz priekšu jāiet citu pieredzi rūpīgi sijājot bija jau Krišjānim Valdemāram un citiem jaunlatviešiem, kuri par primāro uzskatīja nevis senāko kultūrtautu idejiskā mantojuma nekritisku pārņemšanu, bet gan savas nacionālās pašapziņas celšanu. Jaunlatviešu un vēlāko viņu atdarinātāju nacionāli romantiskā jūsma mūsdienu snobiem var izsaukt nievīgu smīnu, taču jāatzīst, ka vēsturiski latviešu nācijas labākie gadi saistāmi tieši ar nacionālās pašapziņas straujas izaugsmes periodiem, kas norāda uz tiešu nacionālās pašapziņas korelāciju ar dzīves kvalitāti.
Latvieši kā nācija ir ļoti jauni, bez senas un varoņiem pārbagātas vēstures. Nav brīnums, ka nacionālā pašapziņa joprojām ir, maigi sakot, ļoti trausla. Tāpēc latviešu inteliģences svēts pienākums būtu šo pašapziņu celt, esot kopā ar tautu nevis augstprātīgā snobismā distancēties no tās. Hrestomātisku šīs distancēšanās piemēru demonstrēja teātra kritiķe Zane Radzobe laikrakstā Diena publicētajā recenzijā par Nacionālā teātra izrādi „Vadonis”. Nav runa par izrādes mākslinieciskajām kvalitātēm, libreta vai tēmas nozīmīgumu. Runa ir par attieksmi pret skatītājiem. Izrādes vērtējumā apspriest skatītāju uzvedību un publiski nonievāt tos, kuri cēlušies kājās izdzirdot vārdus Dievs, svētī Latviju, var vienīgi cilvēks, kurš nicina savu tautu, kaunas no tās un lai kā sevi dēvētu, patiesībā ir morālais pigmejs.
Diemžēl nācijas intelektuālo līderu vidū pārāk bieži sastopama augstprātība, kas robežojas ar necieņu pret savu tautu. Kā citādi vērtēt pasaules atzinību ieguvušā režisora Alvja Hermaņa atklāsmi, ka viņaprāt, „ja tautai Latvijā palūgtu nobalsot, vai ir vajadzīgas bibliotēkas, teātri un tamlīdzīgi, tad gandrīz visi nobalsotu, ka nekas tāds nav vajadzīgs”. Ja inteliģencei ir šāda attieksme pret tautu, neticība tai, tad tas nozīmē, ka šī inteliģences daļa ir tiktāl atrāvusies no savas tautas, ka faktiski tai jau ir zaudēta. Tieši šo – savai tautai neticošo inteliģences daļu simboliski pārstāv vecā Dienas redakcija. Jānovēl jaunajai redakcijai sadoties rokās ar savu tautu un nostāties uz tautas pašapziņas celšanas takas, jo tikai izjūtot lepnumu pret savu tautu ir iespējams mums visiem kopā uzplaukt un, kā dziesmā dzied, sagaidīt labākus laikus.