Iepriekšējo Saeimas vēlēšanu uzvarētāja Tautas partija slīgst arvien dziļākā reitingu dūksnajā. Oktobrī par kādreiz varenajiem oranžajiem gatavi balsot vairs tikai 2,9% vēlētāju. Kļūdās Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis, apgalvojot, ka zemāk jau nav vairs, kur krist. Ir gan, un vēl dziļāk.
Patiesību sakot, jābrīnās, ka vispār kāds bez pašiem šīs partijas biedriem un viņu tuvākajiem radiniekiem par viņiem vēl domā balsot, jo patlaban uz reālās politiskās skatuves nav otra tik bezpersoniska un amorfa veidojuma kā Tautas partija. LPP/LC iezīmē Godmaņa rūpju rieva pierē un Šlesera nevaldāmā enerģija; tēvzemieši vismaz vārdos iestājas par latviešu nacionālo interešu prioritāti; ZZS savus atbalstītājus rekrutē reģionos. Opozīcijas partijām arī katrai ir gan savi karodziņi, gan zobentiņi, kurus vicināt. Bet kā sevi pozicionē oranžie? Viņi, lūk, esot darītāji. Paga, paga, kungi! Lūgtum, precizēsim!
Šlesers, atbildot uz jebkuru jautājumu, vienalga, par ko tas būtu, sāk runāt par lidostu Rīga. Un viņu var saprast. Viņš ar šo savu projektu lepojas. Ja Šlesera vīzijas par lidostas attīstību nākotnē īstenosies kaut vai uz pusi, viņš varēs saviem bērniem un mazbērniem lielīties, ka tas lielā mērā ir viņa sasniegums. Kur, oranžo kungi, ir jūsu lielie darbi, ar kuriem lepojaties? Ak, jā, treknie Kalvīša valdīšanas gadi. Kas gan beidzās krietni agrāk, nekā bija solīts, un vēl nav līdz galam skaidrs, cik smagas būs paģiras pēc trakajām kredītu dzīrēm.
Kā ekonomists varu piekrist, ka reālais dzīves līmenis pēdējos piecos gados, par spīti inflācijai, ir ievērojami audzis. Taču ir lielas šaubas, vai tas noticis, pateicoties oranžo piekoptajai politikai, vai gluži vienkārši citu, no valdības maz atkarīgu faktoru ietekmē. Uz ko pamatojas šīs bažas? Ja kāds kaut ko mērķtiecīgi dara, tad viņš ar šīs darbības rezultātu parasti lepojas vai vismaz norāda uz savu autorību.
Nav jau tā, ka Tautas partija nemaz neuzsvērtu straujo ekonomikas izaugsmi Kalvīša valdības laikā. Pats Kalvītis to pieminēja visai bieži, tomēr neatstāj sajūta, ka Kalvītis un vēl jo vairāk viņa partijas biedri augstos IKP pieauguma rādītājus nekad nav uzskatījuši par sasniegumiem, ar kuriem būtu īpaši jālepojas. Gluži kā ar negodīgi iegūtām čempiona medaļām. Izskatījās, ka oranžie pat mazliet kaunas no tik augstiem ekonomikas pieauguma tempiem – atšķirībā no jau iepriekšminētā Šlesera, kurš sev raksturīgā manierē aicināja spiest gāzi grīdā. Rezultātā Kalvīša valdība sabiedrības atmiņā paliks nevis ar straujo algu pieaugumu, bet gan ar pēdējās desmitgades rekordaugsto inflācijas kāpumu. Partija, kas burtiski plātās ar savu tautsaimnieku potenciālu, tā arī nespēja formulēt vienotu ekonomiskās politikas skatījumu. Mētāšanās ar dažādiem slepeniem un mazāk slepeniem inflācijas apkarošanas plāniem, neveiklā taisnošanās par inflācijas iemesliem pilnībā ir izgaisinājusi mītu par Tautas partiju kā ekonomikas jautājumos visspējīgāko politisko spēku.
Taču ekonomikas guru statusa zaudējums vēl ir tikai pusbēda. Daudz būtiskāks ir partijas kā izlēmīga un noteikta politiska spēka statusa zaudējums. Pēdējo divu gadu laikā partija ļoti reti demonstrējusi stingru nostāju strīdīgos jautājumos. Un pat, ja demonstrē, tad kaut kā nedroši, līdz galam neizturot stingro tonalitāti. Tieši tāda bija publiskā retorika, kad notika Kalvīša pirmais mēģinājums noņemt no amata KNAB vadītāju Loskutovu. Iesāka skaļi un apņēmīgi, bet jau pie pirmajiem šķēršļiem šī apņēmība strauji kusa kā sniegs pavasara saulē. Rezultātā nevis Loskutovam, bet gan pašam Kalvītim vajadzēja mainīt darba kabinetu. Šis principiālais zaudējums, faktiski piekāpšanās, ļāva TP saglabāt ietekmi valsts pārvaldes sistēmā, taču būtiski iedragāja partijas autoritāti.
Tāpat nav skaidrs, uz kādiem principiem tiek būvēta partijas kadru stratēģija. Personiski nepazīstu TP Saeimas frakcijas vadītāju Māri Kučinski, taču viņa publiskais tēls ir tik neizteiksmīgs, ka, šķiet, vienīgais iemesls, kāpēc viņš šajā amatā ticis, – lai nepasaka neko lieku un Koalīcijas padomes sēdēs nekaitina partnerus. Taču, tā kā pēc sava ieņemamā amata Kučinskim bieži jāpauž partijas viedoklis, tad viņa izvairīgās un nenoteiktās atbildes uz žurnālistu jautājumiem rada iespaidu, ka tikpat nenoteikta un neizlēmīga ir pati partija.
Žēl, ka nesen notikušajā TP kongresā neviens no delegātiem neizvirzīja jautājumu, pēc kādiem kritērijiem tika izvirzīts pašreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris. Ko bija nogrēkojies Oskars Spurdziņš? Slakteris jau reiz sevi pierādīja kā neizdevies partijas zicpriekšsēdētājs, un tagad viņš kļuvis par tādu pašu zicministru, jo rodas nepārprotams iespaids, ka īstais finanšu ministrs ir Godmanis.
Taču nenoteiktība un neizlēmīgums nav tikai TP bēda. Ar to sirgst visas koalīcijas partijas. Es pat atļaušos lietot spēcīgākus vārdus. Iztapības gars ir pilnībā saēdis pašreizējo Saeimu. Katrs vārds tiek izteikts ar domu – kā to uztvers sabiedrība, kā to interpretēs mediji un vai pār mani atkal nebirs pārmetumu krusa.
Godmanis kā cilvēks izraisa cieņu, taču arī viņš ir tikai cilvēks, jo tikai ar viņa cilvēcisko vājumu varu izskaidrot, kāpēc viņš tik viegli atļāva sevi ievilkt tajā netīrajā spēlītē, kas jau ilgu laiku tiek spēlēta ap KNAB priekšnieka krēslu. Jau cik mēnešu dažādiem ūdens mutuļotājiem ir dotas viņiem tik iemīļotās iespējas pamakšķerēt lētticīgas zivteles šajos duļķainajos ūdeņos! Un cik ilgi vēl tiks dotas? Kas traucēja Godmanim izvirzīt jaunu KNAB vadītāju ātri un noteikti jau pirms vairākiem mēnešiem? Pārfrāzējot reklāmas saukli, jāsaka – kas gan cits, ja ne mazdūšība? Varbūt vēl kāda nejaukāka īpašība – iztapība. Taču iztapoņas nekad un nekur neciena. Tāpēc nav jābrīnās par valdošo partiju zemajiem reitingiem.