Ačgārnā līdzjūtība

 
©F64 Photo Agency

Beidzot, pēc trīsdesmit gadu slēpšanas, tā dēvēto čekas maisu saturs ir publiskots, un ikviens interesents var ar šiem dokumentiem iepazīties. Var jau teikt, labāk vēlāk nekā nekad, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viss pasākums ir vilkts garumā pārāk ilgi, un tagad šī «maisu atvēršana» ieguvusi jau citu jēgu, salīdzinot ar sākumā iecerēto. Sākotnējā ideja bija veikt zināmu attīrīšanos no kolaborācijas nospiedumiem mūsu ikdienas dzīvē, lai jauno Latviju mēs varētu būvēt uz pavisam citiem, morāli tīrākiem, pamatiem. Nekas tāds nenotika, un čekas maisi tika ilgstoši slēpti no plašākas sabiedrības acīm. Kāpēc?

Izskaidrojums ir pagalam vienkāršs. Čekas maisu atvēršana Latvijas neatkarības atjaunošanas sākumposmā parādītu patiesos kolaborācijas apjomus un lielā mērā sagrautu kādu ārkārtīgi svarīgu atjaunotās Latvijas konceptuālo mītu. Kāds ir šis mīts? Līdz 1940. gadam Latvija dzīvoja laimīga un pārtikusi Vakareiropas valstu vidū. 1940. gadā Latvijā ielauzās staļiniski-aziātiskās ordas un Latviju okupēja. Visa latviešu tauta cēlās pretestībai, izņemot saujiņu cittautiešu, kas krievu tankus sagaidīja ar ziediem. Pēc kara, līdz piecdesmito gadu vidum, turpinājās bruņota pretestība Latvijas mežos, kas vēlāk pārvērtās klusējošā, bet visaptverošā pretestībā okupācijas režīmam. Tiklīdz Gorbačova perestroikas dēļ okupācijas režīma groži tika palaisti vaļīgāk, tā visa latviešu tauta steidzās nokratīt okupācijas važas.

Katram no šā mīta punktiem ir vājās vietas, taču tos visus caurvij centrālā doma - okupācijas režīms latviešiem bija nepieņemams un pretestība tam bija visaptveroša. Diemžēl realitāte bija visai atšķirīga. Tam, ka okupācijas režīms latviešiem nebija īpaši tuvs, varētu vēl piekrist, taču pretestība režīmam bija ārkārtīgi vāja, un tā noteikti nebija visaptveroša. Nekādas nopietnas pagrīdes pretošanās kustības nebija. Bija atsevišķi indivīdi, kas kaut ko atļāvās (izkārt karogu, izkaisīt mazskaitlīgas skrejlapiņas, uzšņāpt kaut ko uz sienas utt.), un dažas tikpat mazietekmīgas grupiņas, kuras viegli izskaitļoja VDK.

Toties visaptveroša bija sadarbība ar režīmu. Cilvēki jau no bērnības stājās pionieros un komjauniešos. Karjeras dēļ bez mazākās aiztures stājās komunistiskajā partijā (pat vēl tad, kad astoņdesmito gadu beigās patriotiski noskaņotie aktīvisti gāja demonstrācijās ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem). To visu mēs zinājām arī bez čekas maisiem. Taču izrādās, ka daudzi gāja vēl tālāk - kļuva par čekas ziņotājiem. Tieši šo cilvēku lielais skaits un šo cilvēku nozīme latviešu sabiedriskajā dzīvē (mākslinieki, zinātnieki, dzejnieki, rakstnieki, aktieri, kultūras darbinieki un citi) bija tas, kas lika šo maisu saturu pēc iespējas ilgāk slēpt. Tagad it kā ir pagājis pietiekami ilgs laiks un maisu atvēršana vairs nevar izraisīt sabiedrībā tik lielu šoku. Droši vien tā arī ir.

Taču iezīmējas cita tendence. Lai mazinātu maisu graujošo ietekmi uz minēto mītu, tiek radīta jauna kolaborācijas interpretācija. Čekas maisos esošie ziņotāji esot nevis nodevēji, kuri jānosoda, bet gan nabaga upuri. Apstākļu upuri, kuri bija nonākuši tik smagā situācijā, ka viņiem pret paša gribu jākļūst par nodevējiem. Parādās «intelektuāļu» par nodokļu maksātāju naudu uzņemtas filmas, kurās ar dziļu empātiju tiek parādītas «nabaga» stukaču «ciešanas», kādas viņiem bijis jāpārdzīvo toreiz un vēl pat līdz šim laikam. Skatītājiem apzināti vai neapzināti tiek uzspiests just līdzi šiem «nabadziņiem».

Tajā pašā laikā nav filmu, kurās būtu izsekoti to cilvēku un viņu ģimenes locekļu likteņi, kas cieta no šo stukaču ziņojumiem. Jā, mums ir filmas gan par Gunāru Astru, gan Lidiju Doroņinu-Lasmani, gan Knutu Skujenieku, taču šīs personas ir kā pretošanās mītā iekļautas ikonas. Vienlaikus citi mazāk zināmi pretošanās kustības dalībnieki ir aizmirsti, bieži vien dzīvo dziļā nabadzībā un nekādu valsts atbalstu nesaņem. Gandrīz neviens no 1987. gada 14. jūlija un 23. augusta pirmo pretošanās akciju dalībniekiem nav atjaunotās Latvijas valsts godināts. Šie cilvēki tiek pilnībā ignorēti, it kā viņi nebūtu bijuši un Atmoda sākusies ar Mavrika Vulfsona un Jāņa Petera runām Rakstnieku savienības plēnumā un Tautas frontes kongresā.

Ja Atmodas laiku pirmo demonstrāciju varoņi tomēr šo notikumu dalībniekiem un vēstures pētniekiem ir zināmi, tad ir tūkstošiem un tūkstošiem ierindas cilvēku, kuri padomju laikā pēc šo «nabaga» stukaču ziņojumiem reāli cieta. Viņi nedabūja paaugstinājumu darbā, nesaņēma ilgi gaidīto dzīvokli, netika ārzemju komandējumā, tika atskaitīti no augstskolām, iesaukti karadienestā utt.. Nemaz nerunājot par tiem, kuriem dažādos veidos tika salauztas dzīves. Tieši viņi, kuri reāli cieta no šiem stukaču ziņojumiem, būtu pelnījuši līdzjūtību un sabiedrības kaut morālu atbalstu. Tā vietā notiek centieni izsaukt līdzjūtību pret tiem, kuri sava komforta dēļ taisīja nepatikšanas citiem. Tāda kājām apgriezta līdzjūtības izpratne.

Ielauzums: Pretestība režīmam bija ārkārtīgi vāja, un tā noteikti nebija visaptveroša

Pretestība režīmam bija ārkārtīgi vāja, un tā noteikti nebija visaptveroša