Mācīties no latviešiem

Droši vien latvieši nav vienīgā tauta, kurai šķiet, ka citur ir labāk, citi ir spējīgāki un prot dzīvot labāk. Bet mums kaut kā tas īpaši raksturīgs. Gandrīz ik reizi, kad kāds sabiedrisks darbinieks runā par dzīvi Latvijā un tās problēmām, tiek piesaukta Igaunija gluži kā tāla, nesasniedzama ziemeļmeita. Tur viss esot nesalīdzināmi labāk, valsts pārvalde strādājot kā pulkstenis, un atliek vien nopūsties – ja mums būtu viņu vadītāji. Savukārt, kad runā par ekonomisko uzrāvienu, tad jau kā sugas vārds tiek lietots Nokia zīmols. Bet varbūt nav ko pāri sētai uz svešām sievām skatīties? Varbūt labāk ir paskatīties, ko paši protam un ko esam sasnieguši? Varbūt nemaz nav viss tik melns, kā viens otrs to zīmē?

Profesors Gundars Ķeniņš-Kings saka: "Ir pasaulē vietas, kur uzņēmumi ir mācījušies strādāt kopā ar valdību. Somija ir viena no tādām vietām. Vajag aizbraukt un pamācīties." Bet kāpēc braukt uz Somiju? Lūk, Kristovskis pat uz Austrāliju aizbraucis pamācīties, kā lēkt kā ķenguram pa partijām. Bet varbūt labāk apskatīties tepat apkārt, vai nav no kā pamācīties? Varbūt labāk būtu aizbraucis uz dzimto Ventspili paskatīties, kā pilsētas saimniecība jāvada, lai nav kauns viesus uzņemt un pilsētas iedzīvotājiem acīs skatīties.

Cilvēks ir tā iekārtots, ka tās lietas, kas viņam ir ikdienā apkārt pašsaprotamas kā gaiss, netiek ievērotas. Tikai tad, kad tās pēkšņi pazūd, cilvēks saprot, kādas vērtības līdz tam nav novērtējis. Lai saprastu, kas Latvijā ir tik vērtīgs un ar ko mēs varētu lepoties, ir jāpaskatās pašiem uz sevi no malas. Kas ir tas, par ko, piemēram, Igaunijas televīzijā turienes opozīcijas pārstāvji, norādot uz Latviju, varētu pārmest savai valdībai? Tā bez šaubām ir aviācijas nozare, kas ir izcilākais Latvijas veiksmes stāsts. Turklāt nevis viens, bet uzreiz divi. Lidosta Rīga kā vissekmīgākā Eiropas lidosta ar straujāko pasažieru apgrozījuma pieaugumu un airBaltic kā viena no sekmīgākajām aviokompānijām. Var vīpsnāt un minēt, kurā savas runas minūtē bijušais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers pieminēs lidostu, bet nevar noliegt faktu, ka aviācijas nozare ir tā, ar ko varam lepoties ne tikai Baltijas vai Skandināvijas mērogā, bet daudz plašākā kontekstā. Mums nebūtu jāsaka, ka radīsim savu Nokia. Mums jāsaka, ka radīsim savu airBaltic, izveidosim savu lidostu Rīga. Taču ko mēs redzam realitātē? Nievas un ķengas par šiem uzņēmumiem un to radītājiem. Rodas iespaids, ka daļai sabiedrības iestātos mazohistisks orgasms, ja kaut kādu iemeslu dēļ šie uzņēmumi bankrotētu. Kāpēc tas tā? Nerunāsim par bieži piesaukto skaudību. Iemesls ir dziļāks.

Apvienības Par labu Latviju dibināšanas konferencē tika teikti daudzi skaisti un gludi vārdi, kas neaizķērās atmiņā. Taču zivrūpnieku lobista Didža Šmita teiktais bija ārkārtīgi zīmīgs un atmiņā paliekošs. Viņš stāstīja, kā kopā ar uzņēmēju grupu ciemojies pie ekonomikas ministra un tikšanās reizē uz galda atradies Igaunijā ražots minerālūdens. Kad uzņēmēji aizrādījuši, ka diez vai Francijas ekonomikas ministrs, tiekoties ar savas valsts uzņēmējiem, cienātu tos ar Čīlē ražotu vīnu, ministrs esot apvainojies par aizspriedumainu attieksmi. Šmits savu runu nobeidza ar novēlējumu, lai mums nekad vairs nebūtu tādi ekonomikas ministri, kas viesus cienā ar importa ūdeni.

Pārfrāzējot Māra Čaklā leģendāro teicienu, šeit nav runa par ūdeni, bet par attieksmi. Ja, ieslēdzot televizoru, mēs ziņās ieraudzīsim sejas, kuras, pirms vēl atvērušas muti, jau pauž nomācošu nolemtību, tad ar šo akmeni kaklā vēl dzīvosim arī turpmākos divdesmit gadus. Ja par labo toni uzskatīsim augstprātīgi paņirgāties par tiem, kas kaut ko dara, nevis tikai tukši muld, tad arī turpmāk dzīvosim ar vislielāko stratēģiju un koncepciju skaitu uz vienu iedzīvotāju Eiropā.

Kamēr Latvijā panākumus politikā varēs gūt nevis ar reāliem darbiem, bet gan ar stāstiem par VEF atjaunošanu, tikmēr mums būs arī jāpārtiek no stāstiem par labo dzīvi citur, kur nemītot zaglīgie latvieši.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais