Saeimas balsojuma rezultāti par ekonomikas ministra Arta Kampara demisiju ir dziļi simboliski. Kampars šajā gadījumā bija kā simbolisks tēls, kāds rotāja antīko kuģu priekšgalus. Kampara palikšana amatā simbolizē to, ka Latvijas ekonomiskais kurss netiks mainīts. No šīs Saeimas sastāva grūti bija gaidīt citu rezultātu. No politisko tehnoloģiju viedokļa opozīcijai bija visas iespējas panākt ekonomikas ministra demisiju, ja šai demisijai būtu bijusi nopietna, stratēģiska nozīme.
Demisijas pieprasītāju un Kampara polemika no ekonomikas teorijas viedokļa bija vienkārši nožēlojama. Deputāta Venta Armanda Kraukļa vietā man būtu bijis kauns no tribīnes lasīt tos nenozīmīgos un aiz matiem pavilktos demisijas pieprasījuma argumentus, kādus deputātiem lika priekšā Krauklis. Bet varbūt tā arī bija domāts? Varbūt viss demisijas farss bija iecerēts tikai ar nolūku Kamparu pabaidīt? Lai būtu pielaidīgāks nevis, kā debatēs teica deputāts Oskars Kastēns, tikai pret vieniem shēmotājiem, bet arī citiem.
Salīdzinoši mazās debates un balsojuma rezultāti, kas bija pretrunā aritmētiskajam spēku sadalījumam, liek domāt, ka kompromiss tika panākts jau pirms balsojuma un Kampars mājienu ar sētas mietu sapratis. Par šo sapratni liecināja arī Kampara aizstāvības runā izteiktais aicinājums nekašķēties. Publiski aicinājumi nekašķēties Latvijas politiskajā žargonā nozīmē – veči, sēžamies pie galda un kaut kā sadalām to pīrāgu bez liekas ieroču žvadzināšanas. Citiem vārdiem, demisijas pieprasītāji panāca to, ko bija vēlējušies. Proti, Kampars paliek amatā, bet kļūst saprotošāks pret atsevišķiem uzņēmējiem. Pat ja Kampara demisijas pieprasījumu un viņa palikšanu amatā vērtējam vienīgi kā atsevišķu politekonomisko grupējumu manevru sev izdevīgu rezultātu panākšanai, tas neliedz ekonomikas ministra darbību izskatīt tautsaimniecības attīstības kontekstā.
Kampara un Kraukļa publiskā polemika precīzi uzrāda to problēmu, kuras dēļ mēs pa lielam esam tur, kur esam. Šeit nav runa par to korporatīvi korumpēto vidi, kuru abi politekonomiskie darboņi personificē un par kuru tik labprāt runā skaistu frāžu cienītāji. Runa ir par ekonomiskās kompetences līmeni, kādā darbojas Latvijas politiskā virsotne. Ja man jāatbild, kas ir galvenais iemesls mūsu vājajiem ekonomiskajiem rādītājiem, tad atbilde ir vienkārša. Totāla ekonomiskās domas stagnācija divdesmit gadu garumā. Kā 1991. gadā tika uzņemts ekonomikas kurss, tā tas līdz pat šim brīdim nav koriģēts ne par grādu. Polijā Balceroviča deviņdesmito gadu sākumā realizētais ekonomiskās sistēmas pārveides plāns, kurš vairāk pazīstams kā šoka terapijas kurss, jau deviņdesmito gadu beigās tika atzīts par kļūdainu un ekonomiskās attīstības kurss tika koriģēts, bet Latvijā tauta lamā Godmani par tautsaimniecības iznīcināšanu viņa pirmās valdības laikā, taču paradoksālā kārtā turpina akceptēt to pašu kursu šodien. Un tad rodas tādi brīnumi kā Čehijas prezidenta vizītes laikā, kad ortopēds Zatlers skaidro ekonomistam Klausam ekonomikas pamatus un nesaprot, kāpēc Čehija nesteidzas iestāties eirozonā.
Ko var gribēt no ekonomikas ministra, ja viņš kā vienu no lielākajiem saviem panākumiem min maksājumu bilances tekošā konta deficīta pārtapšanu par proficītu. Latvijas gadījumā tekošā konta pārpalikums norāda tikai uz to, ka ekonomika atrodas dziļa panīkuma stāvoklī. Kāpēc visos pēdējās desmitgades Ekonomikas ministrijas izdotajos ziņojumos par Latvijas tautsaimniecības attīstību tekošā konta deficīts nav minēts kā Latvijas attīstību bremzējošs faktors? Tāpēc, ka attīstības valstīs infrastruktūras attīstībai un ražošanas pārstrukturēšanai un modernizācijai iekšzemes uzkrājumi ir nepietiekami, tāpēc nepieciešamas plašas ārvalstu investīcijas, kas palielina tekošā konta deficītu.
Kā valsts ekonomikas jaudas rādītājs tekošā konta stāvoklis ir maznozīmīgs indikators. Daudz būtiskāka ir IKP dinamika un nodarbinātības rādītāji. Abos šajos rādītājos mēs esam pēdējā vietā ES. Ja ekonomikas ministrs tā vietā, lai runātu par nodarbinātības jautājumiem un veidiem, kā samazināt bezdarbu, lielās ar tekošā konta deficīta samazināšanos, tad ir skaidrs, ka šis ministrs nav nekas vairāk kā partiju ieliktenis ministrijas darbā iekārtošanas birojā un valsts pasūtījumu sadales komisijā. Savukārt, ja opozīcijas pārstāvji viņam faktiski piebalso un skalda matus par nenozīmīgiem eksporta un importa attiecību rādītājiem, tad ir skaidrs, ka arī viņus šis amats interesē vienīgi kā krēsls minētajā birojā un komisijā. Valsts ekonomika neinteresē nedz vienus, nedz otrus.