Uzelpojam vieglāk
Pagājušajā nedēļā cilvēce kārtējo reizi izjuta, ka miers, kurš vēl pirms pieciem gadiem šķita pašsaprotams un mūžīgs, patiesībā ir pagalam trausls. Tāpēc notikumus Sīrijā vērtēsim tieši no globālā miera saglabāšanas aspekta. Kas tur īsti notika, kādi ir šo notikumu rezultāti un iespējamās sekas?
Šā gada 7. aprīlī Sīrijas diktatoram Asadam (par leģitīmu prezidentu viņu atzīst tikai Krievija un dažas citas tikpat «demokrātiskas» valstis) lojālie spēki izmantoja hloru cīņā pret režīma pretiniekiem Dumas pilsētā. Jāatzīmē, ka ķīmiskie ieroči blīvas apbūves apstākļos ir daudzkārt efektīvāki nekā parastie šaujamieroči, no kuriem aiz mūriem viegli paslēpties. Nāvējošā gāze ieplūst visur, tāpēc no tās paslēpties nevar, jo cilvēkiem jāelpo nepārtraukti. Arī šoreiz ķīmisko ieroču lietošana izrādījās ļoti efektīva. Pēc hlora lietošanas nemiernieki piekrita atstāt Dumu faktiski bez pretošanās. Tāpēc uz jautājumu - kāpēc Asads to dara, ir vienkārša atbilde - ķīmija ir efektīvākais līdzeklis cīņā pret ienaidnieku.
ASV prezidents Tramps ir pazīstams kā skarbs un ne pārāk empātisks cilvēks. Citu ciešanas viņu īpaši neaizkustina. Taču ir izņēmums. Viņš kļūst sakāpināti jūtīgs, kad redz bildes ar ķīmisko ieroču upuriem. Pastāv versija, ka pērn līdzīgā situācijā viņu uz raķešu triecienu papildus paskubināja meita Ivanka, kuras sirdsmieru bija aizķēruši kadri ar ķīmisko ieroču upuru mocībām. Var jau pieņemt, ka tie ir tikai iegansti, kaut nevar nepamanīt Trampa ārkārtīgi negatīvo attieksmi pret Asadu, kuru citādi kā par dzīvnieku Tramps nesauc.
Pagājušo otrdien 7.00 no rīta pēc Vašingtonas laika, tātad uzreiz pēc pamošanās, Tramps savā personiskajā medijā - tviterī - ierakstīja: «Krievija sola notriekt jebkuras raķetes, kuras lidos uz Sīrijas mērķiem. Esiet gatava, Krievija! Raķetes - smukas, jaunas un «gudras» - lidos…» Šis ieraksts sacēla pamatīgu brēku visā pasaulē, jo tika uztverts kā tiešs uzbrauciens Krievijai. Lai arī nākamais ieraksts pēc 40 minūtēm jau bija Krievijai daudz draudzīgāks, kļuva skaidrs, ka Trampam atpakaļceļa nav un raķešu trieciens pa Sīriju būs jebkurā gadījumā. Izvirzījās jautājums - kāda būs Krievijas reakcija? Vai tiešām Krievija ar savām pretgaisa aizsardzības iekārtām mēģinās notriekt šīs raķetes vai pat uzbruks šo raķešu palaišanas platformām (kuģiem, lidmašīnām un zemūdenēm), kā bija izteicies Krievijas ģenerālštāba priekšnieks Gerasimovs? Šie jautājumi īpaši saasināti tika uzdoti Krievijas medijos. Atbildes bija ļoti interesantas un zīmīgas. Es pat teiktu, optimistiski cerīgas.
Starplaikā starp Trampa tvītu otrdien un raķešu triecienu naktī uz sestdienu Kremlim lojālie mediji turpināja aizstāvēt Asadu, apgalvot, ka ķīmisko ieroču lietošana bijis inscenējums, Rietumi to izmanto kā ieganstu un tamlīdzīgi. Taču vienā punktā tonis mainījās radikāli. Parādījās aicinājumi būt ļoti atbildīgiem, nenodarboties ar pretinieka nenovērtēšanu un vēl vairāk - dažādi militārie eksperti ar skaitļiem un faktiem pamatoja reģionā dislocēto Krievijas spēku pilnīgu nespēju stāvēt pretim ASV 6. flotei, pat vienam lidmašīnu bāzes kuģim ar to pavadošo kaujas grupu, nerunājot par sabiedroto spēkiem kopumā. Labi pazīstamais impērists, atvaļinātais aviācijas pulkvedis Viktors Alksnis «patriotiskajā» portālā VZ.ru publicēja rakstu - «Cepuru nomētāšanas politika (шапкозакидательство, krievu val.) mums var dārgi maksāt», kurā izsmēja dīvāna karotājus, kuri «tic muļķībām, ka varam ar vienu pogas spiedienu izslēgt ne tikai mīnu kuģi Donald Cook, bet visas ASV kopumā».
Toņa maiņa šajā punktā notika, lai pamatotu Krievijas spēku bezdarbību raķešu trieciena laikā un pēc tā. Arī ASV ļāva Krievijai iziet no situācijas, nezaudējot seju. Trieciens bija precīzi kalibrēts un ar Krieviju saskaņots. Faktiski tas notika pa tukšām ēkām, tāpēc, palaižot 105 raķetes (87 ASV, 8 britu un 7 franču), bojā negāja neviens cilvēks. Šīs raķetes neviens pat nemēģināja notriekt («ziņas» par 70 notriektām raķetēm atstāsim pasaku cienītājiem).
Šis simboliskais raķešu trieciens un Krievijas piesardzīgā retorika pirms tā liecina, ka konflikta eskalāciju neviena puse patiešām nevēlas un agresīvā bungu rīboņa skan vienīgi televizorā (tagad tā atkal atsākusies). Tas ļauj visai pasaulei atviegloti uzelpot. Žēl vienīgi, ka šis efekts tika panākts par to cilvēku dzīvību cenu, kuri nosmaka hlora tvaikos Dumā.