Ja gribam atveseļot valsts ekonomiku, ir jāuzlabo valsts pārvaldes darbs, kas nav iespējams bez politiskās vides uzlabošanas, uzskata Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas zinātņu prorektors Vulfs Kozlinskis.
Tāpat domā daudzi, un to pat var uzskatīt par neapstrīdamu aksiomu. Elementāra loģika nosaka – ja esam konstatējuši defektu, tad atliek to pēc iespējas ātrāk novērst. Apbrīnojamā kārtā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Defekts nevis tiek novērsts pašā saknē, bet gan to mēģina kaut kā nebūt aizlāpīt.
Sāksim ar precīzu diagnostiku. Kā zināms, zivs pūst no galvas. Tātad nav jēgas kaut ko mainīt zemākajās struktūrās, ja augšgalā nekas nemainās. Uzreiz jāuzsver, ka runa nav par personālijām. Tiklīdz sākam runāt, ka par Valsts prezidentu ir kļuvis nepareizais cilvēks vai Saeimā savēlēti ne tie, kurus vajadzētu, tā iebraucam ierastajā un sirdij tik tīkamajā vainīgo meklēšanas gultnē. Gluži kā neveiksminieki, kuriem vienmēr vainīgi citi, tikai ne viņi paši. No otras puses, galu galā tieši no personālijām viss ir atkarīgs, tāpēc šoreiz jautājums jāuzdod citādi. Kā tas gadās, ka mums vienmēr valsts priekšgalā atrodas ne tie cilvēki? Un tā jau 20 gadu. Tiklīdz atbildam uz šo elementāro jautājumu, tā viss nostājas savās vietās un ir pilnīgi skaidra turpmākā valsts pārvaldes uzlabošanas programma.
Diemžēl dažādu iemeslu dēļ atbilde uz šo jautājumu stūrgalvīgi tiek ignorēta, lai gan tā ir acīmredzama. Ir cilvēki un labi pelnošas organizācijas, kuras apgalvo, ka pie visa vainīgas nepilnības priekšvēlēšanu aģitācijas likumos, kā rezultātā dažādi stendzenieki un šķēles vienkārši izkrāpj no lētticīgās tautas vēlēšanu rezultātus. Ir sazēlusi vesela armija labi apmaksātu uzraugu, kas nu skaitīs katru priekšvēlēšanu aģitācijā iztērēto santīmu, meklēs slēptās reklāmas, vētīs trešo personu izteikumus utt., tajā pašā laikā izliekoties nemanām, ka publiskajā telpā, tai skaitā sabiedriskajos medijos, diendienā žvadz viena noteikta politiskā spēka aģitatori. Partijas savukārt vēlas saņemt finansējumu no valsts budžeta, šo vēlmi skaidrojot ar nepieciešamību mazināt savu atkarību no partiju sponsoriem. It kā jau visiem taisnība. Taču tikai it kā.
Ja sistēmas konstrukcijā ir defekts, tad ir jāmaina konstrukcija, nevis jāļauj tai kaut kā funkcionēt līdz pilnīgam sabrukumam. Esošā proporcionālā vēlēšanu sistēma ir sevi pilnībā izsmēlusi un praksē pierādījusi savu nepiemērotību Latvijas politiskajai realitātei. Noliegt šo acīmredzamo patiesību nozīmē aicināt neko nemainīt un ļaut Latvijas politiskajai sistēmai veģetēt arī turpmākos 20 gadus.
Ko mēs redzam tagad? Saeimā ir vismaz divas trešdaļas deputātu, kuriem būtu milzu grūtības uzvarēt tiešās sacensībās ar konkrētiem politiskajiem pretiniekiem. Nav noliedzams, ka katra deputāta kandidāta cīņa noteiktā vēlēšanu apgabalā aci pret aci ar konkurentiem par vienīgo vietu Saeimā ievērojami uzlabotu deputātu korpusa kvalitāti. Mažoritārās vai jauktās vēlēšanu sistēmas ieviešana radikāli mainītu Latvijas politisko vidi, par kuru jau ilgāku laiku sabiedrība šausminās. Tā uzlabotu gaisotni politiskajās partijās un ļautu politikā iesaistīties spējīgiem cilvēkiem. Pašreizējā vēlēšanu sistēma neveicina partiju iekšējās demokrātijas un konkurences izaugsmi. Partiju augšgals jūtas ērti un nav īpaši ieinteresēts, lai rastos spēcīgi konkurenti partijas iekšienē. Cilvēkam no malas ir ļoti grūti iesaistīties politikā, ja nav lielu izredžu tikt saraksta augšgalā. Mažoritārā vēlēšanu sistēmā katrs, kurš jūt sevī spēku izturēt priekšvēlēšanu maratonu, varētu iet politikā izmēģināt spēkus.
Pašreizējam Valsts prezidentam ir samērā nelielas izredzes tikt ievēlētam uz otru termiņu. Taču viņš varētu ieiet vēsturē kā dižs valstsvīrs, ja iniciētu visaptverošu politiskās sistēmas maiņu. Kāpēc es apelēju pie Valsts prezidenta? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Latvijas politisko partiju vadītāji par šādu sistēmas maiņu nevēlas pat dzirdēt. Kāpēc gan lai, teiksim, Solvita Āboltiņa ietu cīnīties ar citiem enerģiskiem citu partiju kandidātiem noteiktā vēlēšanu apgabalā ar neparedzamiem rezultātiem, ja pašreizējā sistēmā viņai ir droši garantēta vieta nākamajā Saeimā? Šeit nav konkrēti runa par Āboltiņu. Līdzīgi varētu domāt jebkurš partiju spices cilvēks. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka partiju cilvēki atrod un atradīs simt un vairāk iemeslu, lai nekas netiktu mainīts. Ņemot vērā Latvijas sociālo zinātņu sektora ciešo saplūšanu ar noteiktiem politiskiem spēkiem, nav lielas cerības, ka politiskās sistēmas maiņa varētu tikt iniciēta no patiesības monopolizētāju puses. Atliek vienīgi prezidents, kurš varētu izrādīt negaidītu drosmi un izkustināt procesu no sastinguma punkta. Taču līdz šim prezidents ir kļuvis drosmīgs vienīgi tad, ja ir saņēmis noteiktus signālus no ietekmīgām vēstniecībām. Cerēsim, ka mūsu stratēģiskie partneri beidzot nospriedīs, ka pārlieku vāja valsts vara šajā Austrumeiropas nostūrī jau apdraud arī viņu pašu stratēģiskās intereses un ir lietderīgi to mazliet nostiprināt.