Dziesmu tests vērtību svēršanai

Vispirms jāsaka liels paldies LTV par 18. novembra svētku koncertu – Manas tautas likteņdziesmas. Šajā koncertprogrammā iekļautās dziesmas uzskatāmi parādīja, kādas ir Latvijas nacionālās vērtības, un skaidri iezīmēja tos orientierus, pēc kuriem ikvienam no mums vadīties, par spīti nebeidzamajiem centieniem šos orientierus noslēpt blīvā viltus vērtību dūmu aizsegā.

Ja piesaucam viltus vērtības, tad noteikti jāpaskaidro, kas ar to tiek domāts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bieži vien šīs «vērtības» tiek pasludinātas kā arhisvarīgas un ietērptas hamletiskās drānās - būt vai nebūt. Ja mēs kaut ko nepieņemsim, neizdarīsim, neratificēsim, tad... ak, šausmas! Kā šīs viltus vērtības atšķirt no patiesām vērtībām? Pavisam vienkārši. Ar dziesmu testa palīdzību. Dziesma (mūzika) ir tiešākais ceļš uz cilvēka sirdi. Ja tu klausies Zigmara Liepiņa, Jāņa Lūsēna, Imanta Kalniņa un citu mūsu komponistu Atmodas laika dziesmas un arī pēc 25 gadiem izjūti aizkustinošu saviļņojumu, tad skaidrs, ka šajās dziesmās ir kāda dziļāka jēga. Taču, ja neviens mūsu komponists, lai cik progresīvs skaitītos, nav uzrakstījis (vai pat mēģinājis) nevienu tautā populāru dziesmu par multikulturālismu, dzimumvienlīdzību, globālo sasilšanu, globalizāciju, geju laulību legalizāciju utt., tad acīmredzot tās nav vērtības, kuras aizķer cilvēku sirdis. Tātad šīs vērtības dziesmu testu neiztur. Tās sabiedrības darba kārtībā tiek iekļautas mākslīgi, un par tām nav dziļākas tautas intereses. Varētu jau mēģināt kādam talantīgam pasaules komponistam palūgt uzrakstīt dziesmu, teiksim, par Stambulas konvenciju, taču maz cerību, ka šī dziesma saviļņos pat dedzīgāko šīs konvencijas aizstāvju sirdis.

Šīs vienkāršās patiesības dažkārt der atcerēties tiem, kuri klaji ņirgājas par tiem, kuri augstā godā tur patriotiskās jūtas, nacionālo identitāti un Latvijas valsts ideju. Sāpe, kuru Atmodas gados savās dziesmās izkliedza Igo, Zigfrīds Muktupāvels, grupa Līvi un, patiesību sakot, gandrīz visi mūsu mūziķi, spēja tautu vienot simttūkstošu manifestācijās Daugavmalā. Tās bija vērtības, kuras vienlīdz labi saprata gan publika pie kafejnīcas Palete bāra letes, gan audēja fabrikas Sarkanā tekstilniece cehā. Cik lielu demonstrāciju Daugavmalā šodien spētu noorganizēt tie, kuri dzīvo paradigmā, ka nacionālās valstis ir atmirstošs anahronisms un pasaule virzās uz vienotu globālo sabiedrību, kurā nebūs nozīmes cilvēka nacionalitātei, rasei, valodai, dzimumam, uzskatiem, reliģijām utt.; ka tas viss ir aizspriedumi, kuri pēc iespējas ātrāk jāatmet?

Patiesību sakot, jāatzīst, ka šodien abpus Daugavas krastiem ir maz ideju, kuras spētu aizraut plašus sabiedrības slāņus. Tāpēc daudziem tik šķebinoša šķiet šī mīcīšanās ikdienas staignājā, skaldot matus par sīkumiem. Ikviena paaudze vēlas piedzīvot tādu idejisko pacēlumu, kādu mēs piedzīvojām Atmodas laikos. Tāpēc arī šie meklējumi pēc kaut kādām oriģinālām idejām, jauniem orientieriem. Šie intelektuālie meklētāji, žurnāla NewYorker un The Guardian fani, visbiežāk ir jauki cilvēki, ar labākajiem nodomiem. Gribu tikai viņiem atgādināt vienu lietu, ko ieteiktu likt aiz auss. Nedomāju, ka Labvakar puiši savulaik būtu bijuši mazāk progresīvi nekā tagadējie vietējie NewYorker fani, taču viņu leksikā nebija mūsdienu «gaismas nesēju» ierastās piebildes par «dumjo», «atpalikušo» tautu, kas nesaprot mūsu - viedo un progresīvo - gudrās domas. Šodienas intelektuāļu nebeidzamās ņirgas par citādi domājošajiem, «tikumības aizstāvjiem», «tūdaliņiem», aicinājumi «noslēpt omes pasi» utt. nevieno sabiedrību, nepadara to stiprāku un līdz ar to neveicina to mērķu sasniegšanu, kuri it kā tiek uzstādīti.

Nevēlos, lai mani pārprot. Esmu par cilvēces un katras tautas, arī latviešu tautas, attīstību. Neaicinu iekapsulēties kaut kādā iedomātā zelta laikmetā un pieskaņot dzīvi tā laika vērtībām, tikumiem un paradumiem. Laiks iet, viss plūst un mainās. Apturēt cilvēces attīstību nav iespējams, un nevajag šajā ziņā lolot veltas ilūzijas. Runa ir par ko citu. Par šķietamām un reālām vērtībām. Patiesas vērtības vieno, bet viltus vērtības šķeļ. Pirmās liek ietrīsēties sirdij, bet otrās instinktīvi atgrūž. Kā mēdz teikt gudri cilvēki - vajag tik ieklausīties sirdī un sekot šim aicinājumam.