Jauna ēra Eiropā
Šaušalīgie terora akti Francijā ievada jaunu ēru Eiropas attiecībās ar apkārtējo pasauli, jo pēc vairāk nekā simts nevainīgu cilvēku noslepkavošanas Parīzes centrā nekas nevar palikt kā agrāk. Ir notikumi, kuri izraisa asus vēstures plūduma pagriezienus uz vienu vai otru pusi. Zināmākais šāds gadījums ir serbu terorista Gavrilas Principa šāviens uz Austrijas erchercogu Franci Ferdinandu 1914. gada vasarā, kurš ierosināja notikumu lavīnu, kas noveda pie 1. pasaules kara ar desmitiem miljonu cilvēku upuriem.
Jācer, ka terora akti Parīzē tik katastrofālas sekas neizraisīs, bet šādos gadījumos notikumu attīstība var būt pilnīgi negaidīta. Vēl jo vairāk situācijā, kad saspīlējums pasaulē jau tā ir augsts. Notikumi Sīrijā, Krimas aneksija, Ukrainas krīze, bēgļu invāzija Eiropā – šo faktoru kombinācija ar terora aktiem Parīzē var radīt pavisam eksplozīvu maisījumu, jo Francija ir iedzīta stūrī. Tā nevar izlikties, ka vairāk nekā simts cilvēku bojāeja ir sīkums, kuru var pārdzīvot, izsludinot trīs dienu sēras. Francijai būs jāreaģē. Atcerēsimies, ka pēc 11. septembra ASV pieprasīja Afganistānā valdošajam Tāleban režīmam izdot terora aktu organizētājus un pēc atteikuma to darīt uzsāka sauszemes uzbrukumu. Uzsveru – sauszemes uzbrukumu.
Francija pa īstam nav karojusi jau sen. Tā gan ir piedalījusies dažādās militārās operācijas, piemēram, pavisam nesen pat spēlēja galveno lomu situācijas noregulējumā Mali, taču militārs uzbrukums Islāma valstij būtu pavisam cita mēroga karš. Sekas šim karam būtu gluži neparedzamas, jo islāma pasaulē attieksme pret tā dēvēto Islāma valsti nebūt nav tik viennozīmīga kā, teiksim, eiropeiskajā civilizācijā. Mums Islāma valsts asociējas gandrīz tikai un vienīgi ar teroru, galvu griešanu un vandalismu, kamēr islāmticīgajiem tā saistās arī ar iedomātu taisnīguma valsti, kura it kā dzīvo atbilstoši islāma ideāliem un ļauj kaut iluzori atgriezties islāma zelta laikmetā (8. gadsimtā), kad kalifāts bija pasaules spēcīgākā valstiskā struktūra. Islāma valstī dzīvojošie pašreiz nejūtas apspiesti, drīzāk atbalsta šāda tipa pārvaldi, tāpēc franču karavīri tur netiks sagaidīti kā atbrīvotāji.
Militārās sekas ir viens, bet vēl svarīgāks aspekts, it īpaši mums, ir Parīzes terora aktu ideoloģiskās sekas. Eiropai ir iespļauts sejā, jo Francija ir zeme, kura caur Franču Lielo revolūciju tai dāvājusi vispārējo brīvības, vienlīdzības un brālības ideju. To ideju, kurai pateicoties musulmaņi varējuši Eiropā līdz šim justies kā mājās. Tāpēc uzbrukums tieši Francijai ir gan nepelnīts, gan dziļi simbolisks. Tas ir uzbrukums šīm Eiropas vērtībām, un Francijai būs jānodemonstrē, cik tā ir spējīga šo cilvēces brālības ideju saglabāt un aizstāvēt pret tiem, kuri gribētu pasauli atgrūst atpakaļ vakardienā. Uzdevumu sarežģī tas, ka arvien skaļāk no dažādām Eiropas vietām atskan balsis (diezgan skaļi arī no Latvijas) izbeigt tās «humānisma» spēlītes un vienreiz beigt auklēties ar visiem tiem «melnajiem». Ja Francija ieklausīsies šajās balsīs un atteiksies no savas konsekventās pozīcijas, tad situācija Eiropā un pasaulē var mainīties vairāk, nekā spējam iedomāties, jo tādējādi tiks apšaubīts tas ideoloģiskais pamats, uz kura cita starpā būvēta arī mūsu valsts starptautiskā leģitimitāte.
Mēs jau varam domāt, ka Latvijas leģitimitāti nodrošina kaut kādi starptautiski līgumi, deklarācijas un panti, taču tie kļūs par tukšiem papīriem (kā tas jau reiz notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados), tiklīdz humānisma vērtības tiks atzītas kā nekam nederīgas, nedzīvotspējīgas un atdzims vilku likumi. Ne velti pārliecība, ka viss tas humānisms ir tīrais bleķis, dūrei tik spēks, ir tik ļoti populāra starp Krievijas impēristiem. Ja šī ideoloģija, kura pazīstama arī kā reālpolitika, kļūs noteicošā Eiropā, tā neko labu mums nesolīs. Tāpēc, ņirgājoties par «gļēvo» Eiropu, nikni noliedzot humānisma idejas, mēs riskējam pazemināt savas valsts ilgtermiņa drošību.
Kā Francijai atbildēt uz mesto izaicinājumi, ir jālemj pašai Francijai, bet mums ir jāsaglabā vēss prāts un nevajadzētu ļauties kārdinājumam atteikties no pirmajā brīdī varbūt ne vienmēr tīkamajiem Eiropas ideoloģiskajiem iekarojumiem, kuru augļus (Latvijas valsti) patiesībā baudām.