Lai labāk varētu vērtēt Latvijā notiekošos politiski ekonomiskos procesus un saprastu dažādu spēku vietu politiskajā spektrā, tie jāskatās kopējā pasaules kontekstā. Neredzot kopainu, ir pavisam viegli apmaldīties trijās priedēs un, piemēram, tādus arhaisku uzskatu paudējus kā Jaunais laiks ierindot bezmaz vai progresīvo spēku nometnē.
Kā pasaulē notiekošais atspoguļojas mūsu dzīvē? Šobrīd pasaulē notiek zināma pārgrupēšanās un varas centru pārbīde. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados uzplauka mīts par brīvā tirgus brīnumdarītāja roku, kas visu sakārto bez iejaukšanās no malas.
Sludinot ekonomikas neoliberālismu, par galveno spēlētāju pasaulē kļuva globālais finanšu kapitāls. Neredzētos apmēros uzplauka spekulācijas fondu, valūtu un preču biržās.
Viss mainījās, kad plīsa atvasināto vērtspapīru burbulis ASV un nobankrotēja Lehman Brother. Treknie gadi bija beigušies, un tāpat kā Latvijā tika meklēti vainīgie. Un šeit mēs saskaramies ar kliedzošu Latvijas provinciālismu un sabiedrisko procesu uztveres primitīvismu.
Viduslaiku tumsonība
Ko mēs redzam ASV un citur Rietumos? Par ko ASV prezidentam Barakam Obamam avansā piešķīra Nobeli? Pienācis brīdis bankām uzlikt iemauktus un to negausīgo apetīti iegrožot. Obama personificē spēkus, kas cenšas šo banku stihiju savaldīt. Caur Kongresu ar milzu grūtībām tiek bīdīti likumprojekti, kas ierobežo banku visatļautību. ASV un citur Rietumos ir precīzi noteikta krīzes diagnoze un atrasts tās ierosinātājs. Proti, banku sistēmas uzpūstais burbulis.
Kas vainojams pie ārkārtīgi dziļās krīzes Latvijā? Daļa sabiedrības ir nešaubīgi pārliecināta, ka pie tās vainojami trīs kanonizētie oligarhi. Mati ceļas stāvus no šādas viduslaiku tumsonības. Apbrīnojams provinciālisms. Ja sabiedrība akceptē domāšanu šāda līmeņa kategorijās, tad jābrīnās, ka dzīvojam tik labi. Kamēr mēs nenoteiksim precīzu diagnozi un nenoskaidrosim slimības cēloņus, uz izveseļošanos būs ilgi jāgaida.
Krīze Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, radās no ekonomiski nepamatotas kreditēšanas. ASV šī kreditēšana balstījās uz atvasināto vērtspapīru burbuli, kas savukārt radīja hipotekāro burbuli, bet Latvijā uz banku piekopto vieglas kreditēšanas politiku. Valdības sataisītie parādi bija niecīgi, salīdzinot ar iedzīvotāju parādiem. Valsts budžeta deficīts bija nesamērojams ar iedzīvotāju budžeta deficītu. Krīzes iemesls bija negausīgā kreditēšana, un tāpēc it kā loģiski būtu vainot banku sistēmu. Taču nevainosim vilku, ka viņš noplēsis aitu. Bankas vienmēr grib pelnīt, un, ja tām to atļāva, tad jāmeklē vainīgie uzraugos. Vainīgie patiešām ir trīs, tikai ne zināmie skaistuļi. Tā ir Latvijas Banka, kuras uzdevums bija pārraudzīt banku sistēmu (nepieļaut bezatbildīgu kredītu izsniegšanu), Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kuras uzdevums bija uzraudzīt banku darbību (novērst Parex bankas sabrukumu), un Saeima, kuras pienākums bija izdot likumus, kas ierobežo kreditēšanu.
Saeimas stagnāti
Šī raksta mērķis nav izvērtēt LB un FKTK darbību. Būtu likumsakarīgi, ja pēc šādas totālas nekompetences demonstrācijas abas šīs iestādes tiktu reorganizētas, pilnībā mainot vadošo darbinieku sastāvu. Mūsu mērķis ir noskaidrot, kas ir kurš Latvijas politiskajā pasjansā. Kuri politiskie spēki ir pārkārtošanās piekritēji un kuri stagnāti, kas neko mainīt negrib un visu atstāt pa vecam? Jānoskaidro, kas visaktīvāk aizstāv esošo finanšu sistēmu nemainīgā veidolā? Neaizmirsīsim, ka runa ir par globālo finanšu sistēmu. Kurš vislabāk saprotas ar vecajiem stagnātiem no SVF? Kuriem politiskajiem spēkiem ir visciešākās saites ar banku sistēmu? Tie ir Jaunā laika līderi Einars Repše un Valdis Dombrovskis, kas nākuši no Latvijas Bankas dzīlēm, kur nonāca agrā jaunībā, uzsūkuši neoliberālisma teorijas. Draudzība ar baņķieri Belokoņu liecina par skatīšanos vienā virzienā. Tieši Jaunais laiks bez ierunām atbalsta katru globālās finanšu oligarhijas priekšlikumu. Arī LPP/LC, it īpaši Godmaņa spārns, akli seko vecajām astoņdesmito gadu ekonomiskajām teorijām. Patiesības labad jāuzsver, ka pašreizējā Saeimā nav neviens deputāts, kurš kaut reizi būtu nobalsojis pret banku gribu.
Revolūcija – dusmu notekcaurule
Vēl svarīgāk noskaidrot vecās finanšu sistēmas informatīvos atbalstītājus. Nav Latvijas mediju telpā konsekventāka globālās finanšu oligarhijas ideju propagandētāja par bijušo laikraksta Diena komentāru lapas redaktoru Paulu Raudsepu. Spriediet paši.
2007. gads. Bankas met pakaļ daudzu tūkstošu kredītus pilnīgi ikvienam bez jebkāda nodrošinājuma. Bankas ziņo par astronomiskiem peļņas rādītājiem. Taču banku analītiķi (ne jau mūsu pašu operetiskie eksperti, bet īstie) skaidri redz, ka vienā jaukā brīdī burbulis plīsīs un būs lielas nepatikšanas. Visu kreditēšanu likt uz bremzēm nevar, jo tas ir pretrunā ar tirgus principiem – grābt peļņu, kamēr vien to var izdarīt. Kad burbulis plīsis, tautas dusmu izpausmes var būt draudīgas. Baņķieri ir piesardzīgi ļaudis un vēlas nodrošināties pret neparedzamo. Ko darīt? Banku ēnainajos, no ārpasaules trokšņiem un kņadas norobežotajos kabinetos top plāns.
Tajā pašā laikā Šeišeļu salās pludmalē gozējas kāds latviešu uzņēmējs, trīs valdību vadītājs kopā ar savu jauno sievu. Viņš pat nenojauš, ka kaut kur pavisam citā zemeslodes pusē šajā brīdī viņš tiek izraudzīts par galveno grēkāzi līdztekus vēl diviem citiem bēdu brāļiem, kuriem kā polsterētām lellēm japāņu uzņēmumos uz sevi nākotnē būs jāuzņem viss tautas dusmu trieciens. Vai vēl labāk, tautas dusmas jāuzkurina un tās jākanalizē vēl pirms īstajām nepatikšanām. Tā radās lietussargu revolūcijas plāns. Kurš var noformulēt, kāda bija šī pasākuma jēga? It kā par Loskutovu, it kā pret oligarhiem, bet patiesībā galvenā ideja bija sabiedrības snaudošo enerģiju izšaut gaisā pa tukšo. Lai tad, kad patiešām jāprotestē, spēka vairs nebūtu. Plāns izdevās spīdoši. Par to Sarmītei Ēlertei un viņas domubiedriem pienāktos ordenis.
Taču atgriezīsimies pie situācijas šobrīd. Pasaules dialektiskā attīstība rāda, ka pēc aristokrātu (baņķieru) uzdzīves nāk revolūcija ar Robespjēru (Obamu) un sabiedriskā kāršu kava tiek pārdalīta. Latvijā vienīgais politiskais spēks, kurš ir uzķēris pasaulē valdošo politiskā vēja virzienu ir Sabiedrība citai politikai. Taču šīs kopas priekšgalā ir divi izglītoti cilvēki, kuri diemžēl enerģētiski vienkārši nevelk. Lai kā man nepatiktu Repše, viņš velk, bet Štokenbergs un Pabriks nevelk. Tāpat kā Loskutovs. Šī politiskā spēka pašreizējie līderi daudz ko iegūtu, ja atbrīvotos paši no savām nepamatotajām ambīcijām un palaistu sev pa priekšu enerģētiski varošāku līderi. Taču viņu saprātīgu rīcību paralizē bailes vispār izkrist no politikas. Šīs gļēvulīgās bailes liek viņiem čupoties ar astoņdesmito gadu ekonomiskajās teorijās iestrēgušo Jauno laiku un senīla nacionālisma apdvesto Pilsonisko savienību šajā Vienotības ķīselī. Kopā ar tiem, kas paliek vakardienā.