Saeima ceturtdien skatīs Ekonomikas ministrijas un īpaši ministra Arta Kampara steigā bīdīto atjaunojamās enerģijas likumprojektu. Lai gan projekts saņēmis pamatīgu kritiku, Jauno laiku (JL) pārstāvošajam ministram izdevies panākt likumprojekta skatīšanu steidzamības kārtā.
Iespējams, ka viens no šādas steigas iemesliem ir mēģinājums stabili saglabāt jau veco normatīvo aktu ietvaros sadalītās kvotas.
Var celties tarifs
Jaunais likums faktiski paredz neprognozējamu atjaunojamās enerģijas ražošanas bumu. Lai gan iepriekšējais iepirkuma dubultais tarifs ir samazināts, tas vienalga ir krietni augstāks par reālajām iepirkuma cenām. Analizējot projektu kaut vai uz vēja enerģijas fona, speciālisti saredzējuši daudzus riskus. Piemēram, nav skaidrs, kā šo enerģiju tās iepircēji vispār varēs saņemt, jo nav definēti ne pieslēgumu veicēji, ne citas detaļas. Tāpat nav skaidrs, cik lielu saražotās enerģijas apjomu vispār var gaidīt un vai neiestāsies situācija, ka par tādu iepirkuma cenu enerģija nevienam tirgus apstākļos nebūs vajadzīga. Turklāt šo dārgo produktu Latvenergo būs spiests iepirkt obligāti, un tas nenovēršami novedīs pie pamatīga tarifu kāpuma. Ministrs A. Kampars paguvis sarunāt arī ne mazums dīvainību, teiksim, pavēstot, ka nupat vai pie katras saimniecības varēšot celt vēja ģeneratoru, gan aizmirstot, ka rotora lāpstiņas iekustināšanai nepieciešams tāds sīkums kā vējš, kurš mūsu zemē gluži visās vietās tik vareni nepūš. Pret saviem oponentiem A. Kampars savukārt izmantoja demagoģisku paņēmienu, uzsverot, ka tie, kuri iebilst pret viņa izloloto zaļo likumu, esot Krievijas gāzes lobisti un tātad sliktie, kuri vēlas saglabāt enerģētisko atkarību no kaimiņu lielvalsts, tādējādi faktiski izvairoties no jaunā likuma analizēšanas pēc būtības.
Kvotas lieldraugiem
Neatkarīgā jau rakstīja, kā vairāk nekā 85% no vēja enerģijas kvotām iepriekšējās likumdošanas ietvaros tika JL pietuvinātajiem uzņēmējiem Olafam Berķim un Igoram Skokam piederošai firmai TCK, kura līdz tam pat attāli nebija uzskatāma par reālu zaļās enerģijas ražotāju. Sākotnēji bija paredzēts, ka kvotas dalīs konkursa kārtībā, tomēr jau A. Kampara priekšteča Kaspara Gerharda (TB/LNNK) laikā tika pasludināts, ka noteikumi mainīsies un ka konkurss tiek atcelts. Vadoties pēc tā, lielākā daļa firmu atsauca piedāvājums, tomēr divi uzņēmumi (tai skaitā TCK) pamanījās savus piedāvājumus ministrijā iesniegt, neraugoties uz šādu darbību šķietamo veltīgumu. Un viņiem neticami palaimējās – lai gan jaunie noteikumi tiešām tika pieņemti, tajos, tieši pēc A. Kampara iniciatīvas, vēlāk speciāli tika iestrādāts punkts, ka uzņēmumu agrāk iesniegtie pieteikumi tiks vērtēti nu jau spēku zaudējošo noteikumu ietvaros. Turklāt arī pēc jaunajiem noteikumiem šīm firmām radās priekšrocības, jo turpmāk visi iesniegumi tika vērtēti rindas kārtībā, un arī šajā ziņā TCK bija soli priekšā pārējiem. Tā nu šī firma ieguva lauvas tiesu no kvotām, kuras nemainīsies līdz pat 2028. gadam.
Nezina JL ziedotājus
Tā kā notikušo kvotu dalīšanu Latvijas Tranzīta biznesa asociācija ir lūgusi izvērtēt Valsts kontrolei, ekonomikas ministrs A. Kampars pēc izskanējušām aizdomām par savai partijai pietuvinātu uzņēmēju apdāļāšanu paziņoja, ka ne JL, ne Vienotībai nekādu naudisku vai kādu nebūt citu attiecību ar kvotas ieguvušajiem uzņēmējiem neesot. Viņš kļūdās – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja mājas lapā atrodama informācija, ka O. Berķis ziedojis Vienotībai 1757,01 latu. Tomēr jādomā, ka kontakti ir daudz dziļāki un pamatīgāki. Kā vairākkārt vēstījuši mediji, daži no Vienotības un JL līderiem ar O. Berķi itin regulāri saskrienas Vecrīgas krogos.
Jauno likumu, ja Saeima to tomēr pieņems, nepiemēros ar atpakaļejošu datumu – tātad iepriekšējās garantētās iepirkuma kvotas, turklāt par veco, īpaši augsto tarifu, saglabāsies. Tādējādi TCK uz ilgiem gadiem kļūs par reālu valsts garantēta iepirkuma īpašnieku. Un peļņa faktiski ir garantēta arī tad, ja viņi paši ražošanu nemaz neuzsāks. Kvotas nevar pārdot, toties firmu gan – ar visām tai piederošajām kvotām. Tādējādi nav izslēgts, ka TCK ar laiku mainīs īpašniekus, nonākot kāda lielāka, iespējams, ārvalstu, uzņēmuma pārziņā, kurš tiešām šo ražošanu veiks. Turklāt šis ienācējs būs nostādīts labākā situācijā nekā pārējie, jo gūs garantētus ienākumus pat ar sākotnēji nelielu ražošanas apjomu, tā iegūstot līdzekļus darbības paplašināšanai. Un šos līdzekļus caur uzpūstajiem tarifiem būtībā piešķirs valsts, kura savukārt, visticamāk, ar jaunu, augstāku tarifu palīdzību tos paņems no iedzīvotāju maciņiem.