Kad pirms dažiem mēnešiem LTV raidījumā Sastrēgumstunda tika apspriests, kādam jābūt Valsts prezidentam, tad noteiktu aprindu (to, kurām viss pie mums notiekošais vienmēr ir vissliktākais) pārstāve Iveta Kažoka par vēlamā prezidenta paraugu nosauca Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu un Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti. Tie protot tekoši runāt angļu valodā un spējot ar saviem spārnotajiem izteikumiem tautu iedvesmot, iepretim mūsējam, kurš no abiem ievērojami atpaliekot mēroga ziņā.
Otrdienas vakarā LTV raidījumā 1:1 Latvijas skatītājiem tika dota iespēja Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites pasaules uztveres «mērogu» novērtēt visā savā krāšņumā. Pareizāk sakot, visā savā kailumā, jo izrādījās, ka mūsu pusē plaši apjūsmotais karaļa tērps ir iluzors, patiesībā karalis ir kails un jūsmot vairs nav par ko. Grībauskaite klaji nodemonstrēja savu izpratni par demokrātiju, asā tonī atsakoties atbildēt uz vairākiem raidījuma vadītāja Gundara Rēdera jautājumiem, jo šie jautājumi neesot bijuši iekļauti iepriekš saskaņoto jautājumu sarakstā.
Grībauskaite intervijas sākumā, kā ierasts, ļoti asi izteicās par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, salīdzinot viņa valdīšanas periodu ar Staļina laikiem. Par Krieviju un Putinu Lietuvas prezidente, šķiet, būtu gatava runāt stundām, taču pašas uzvedība sarunā ar LTV žurnālistu lika domāt, ka savā domāšanā un pasaules uztverē viņa ar savu kādreizējo partijas biedru (iekš PSKP) ir tuvāka, nekā pati vēlētos. Tiklīdz saruna kaut par milimetru novirzījās no iepriekš sarunātā kursa, tā Grībauskaites sejas izteiksme, ķermeņa valoda radikāli mainījās. Ja līdz tam intervija notika automātiskā atbildētāja režīmā – sausa, robotiska izteiksme, iestudēti dežūrsmaidi, tad, izdzirdot iepriekš nesaskaņotu jautājumu, programma, kā mēdz teikt, uzkārās. Grībauskaite bija spiesta iedarbināt cilvēcisko sevī, izmisīgi grozīja galvu, meklējot palīdzību, un atklājās viņas patiesā, dziļākā būtība, kura nebūt nav tik atvērta un demokrātiska, kā tiek pozicionēts pamatprogrammas uzstādījumā.
Grībauskaite pilnīgi atklāti (jo nepieļāva, ka šo intervijas fragmentu publiskos) izrādīja savu sašutumu, ka viņai uzdod iepriekš nesaskaņotus jautājumus, pat ja šie jautājumi bija gluži nevainīgi, piemēram, par visu laiku labāko lietuviešu basketbolistu piecnieku. Vēl vairāk, Grībauskaite skaidri pateica, ka «jūs nevarat prezidentam uzdot nesaskaņotus jautājumus. Es nesniedzu šāda veida intervijas. Jūs saskaņojāt jautājumus ar manu biroju, un tikai tādi jautājumi var tikt uzdoti.» Tas nozīmē, ka jautājumu iepriekšēju saskaņošanu Grībauskaite uzskata par ikdienišķu, pašsaprotamu un, galvenais, neslēpjamu praksi savā sadarbībā ar medijiem un tāpēc jebkādu, pat sīkāko improvizāciju uztver ar aizkaitinātu niknumu.
Protams, diskutējams ir arī LTV lēmums šo interviju parādīt nesaīsinātā veidā, faktiski ignorējot kaimiņvalsts augstākās amatpersonas prasību «šos nesaskaņotos jautājumus jūs izņemiet ārā», taču šoreiz runa nav par žurnālistikas ētiku, bet gan par Grībauskaites atbilstību demokrātiski domājošas politiskās darbinieces tēlam. Šādu atbilstību ieraudzīt pēc šīs intervijas kļuvis apgrūtinoši.
Sekojot pašas Grībauskaites intervijā izteiktajam aicinājumam daudz nedomāt par citu problēmām, nedomāsim tik daudz par viņas demokrātijas izpratni (lai tas paliek pašu lietuviešu ziņā), cik par sevi. Priecāsimies, ka mūsu pašreizējais prezidents Andris Bērziņš neko tamlīdzīgu nekad nav atļāvies pateikt un, cik gadījies ar viņu komunicēt, ar šādu augstprātību un sakāpinātu distances sajūtu nesirgst. Gadījums ar Grībauskaiti liek tikai kārtējo reizi pārliecināties, ka ne viss ir zelts, kas spīd, un nevajag pa gabalu jūsmot par skaļām bazūnēm.
Tāpat kā vieni līdz šim jūsmoja par Grībauskaites «skaidro valodu» Krievijas jautājumā, tā citi tieši tāpat jūsmo par Putina «skaidro valodu» ASV jautājumā. Šī jūsma patiesībā ir vienas medaļas divas puses – emocionāla tieksme saskatīt savas slēptākās vēlmes tur, kur patiesībā to nemaz nav. Jāsaka paldies G. Rēderam, ka ar šo interviju viņš padrupināja vienu no latviešu pašapziņu graujošākajām ilūzijām – viss labākais vienmēr tiek citiem. Nav Lietuvas prezidente labāka par mūsējo, turklāt mūsējais ir nesalīdzināmi cilvēciskāks.
