Spītējot vējam un liktenim
Pastāv versija, ka tautas, kuras dzīvo vairāk uz ziemeļiem, ir pārtikušākas nekā dienvidu tautas, jo, lai izdzīvotu skarbākā klimatā, vēsturiski ir bijis jāpieliek vairāk pūļu. Lai pārciestu ziemu, ir jābūvē siltas mājas, jāsarūpē prāvi pārtikas un malkas krājumi, kamēr siltākos laika apstākļos var izdzīvot arī ar laiskāku attieksmi pret dzīvi, kas atspoguļojas mentalitātē, čaklumā un galarezultātā arī dzīveslīmenī.
Šī gan ir tikai viena no teorijām, kas izskaidro atšķirības turībā un nepretendē uz absolūto patiesību, turklāt šai teorijai ir viens būtisks trūkums, kuru pieminot, tā sabirzt putekļos. Runa ir par Krieviju un teritorijām, kuras kādreiz ietilpušas Krievijas impērijas sastāvā. Klimats šajās zemēs ir skarbs, ziemas aukstas un garas, bet cilvēki ar vispārējo pārticību neizceļas. Līdz ar to var domāt, ka klimatiskajam faktoram nav izšķirošās nozīmes tautu vispārējā bagātībā. Taču varbūt izšķirošais ir nevis klimats, bet gan attieksme pret to?
Nupat biju ceļojumā pa ASV dienvidrietumiem. Tā nu sagadījās, ka apgabalos, kuri atrodas tajos pašos platuma grādos kā Ziemeļāfrika, uznāca maija pirmajai pusei neraksturīgs vēsums. Santamonikas pludmalē (Losandželosas piepilsēta) gaisa temperatūra dienas vidū nepacēlās virs 16–18 grādiem virs nulles, turklāt no okeāna puses pūta visai nepatīkams, dzestrs vējš. Šādos laika apstākļos Latvijā cilvēki velk jakas vai vismaz kreklus ar garām piedurknēm. Kalifornijā 80% iedzīvotāju, par spīti dzestrumam, turpināja staigāt T kreklos ar īsām piedurknēm. Gar okeāna krastu pārvietojās daudzi cilvēki, un absolūtais vairākums bija pavisam plāni ģērbušies. Santamonikā un Losandželosā pavadīju ceļojuma pēdējās četras dienas un pa šīm dienām neredzēju nevienu cilvēku, kurš publiski izrādītu, ka viņam ir auksti. Visi gāja ar augsti paceltām galvām un izriestām krūtīm, it kā vēsīgās brāzmas viņus neskartu. Radās priekšstats, ka cilvēkiem šeit vienkārši kauns izrādīt, ka viņiem ir grūti, ka viņi salst un ir vārīgi.
Šī attieksme pret aukstumu spilgti kontrastēja ar to, kādu redzam Latvijā, kur cilvēki drēgnā, vējainā laikā, gaidot pieturā sabiedrisko transportlīdzekli vai kaut kur ejot, nekautrējas ieraut galvu plecos, sarauties čokurā un izrādīt savu diskomfortu. Pavērojiet, ar kādu ciešanu izteiksmi sejā cilvēki brien ūdenī Jūrmalas pludmalē (neatkarīgi no ūdens reālās temperatūras). Visa šī ciešanu izrādīšana (pat tīksmināšanās) savā dziļākajā būtībā ir aicinājums pēc palīdzības, lūgums pēc pažēlošanas. Cilvēks, izrādot, cik viņam auksti, demonstrē, ka cieš, un neapzināti gaida līdzjūtību. Diemžēl žēlošanas un līdzjūtības gaidas iet roku rokā ar neticību sev un čīkstēšanu, kas savukārt neliecina par augstu brieduma līmeni.
Protams, ne jau tas, ka cilvēki vēsā laikā staigā puspliki, izskaidro atšķirīgos pārticības līmeņus, bet gan attieksme pret grūtībām. Aukstums ir tikai nianse, kuru pieminu ilustrācijai. Runa ir par attieksmi pret sevi, pret apkārtējo pasauli un to savstarpējām attiecībām. Caurmēra amerikānis negaida, kad kāds viņam noglaudīs galviņu un pažēlos. Šādu attieksmi viņš uzskata par pazemojošu un tāpēc centīsies neizrādīt, ka cieš. Žēlumu izsauc vienīgi vājie, bet būt vājam amerikāņa izpratnē ir netikums un kauns. Spīdzināts pie kāķa, viņš neatzīsies, ka dzīvē neveicas, viss sagājis šķērsām un problēmas krājas cita uz citas. Viņam vienmēr viss ir OK, smaids līdz ausīm, un gar okeāna malu viņš iet izriestu krūti ar augsti paceltu galvu. Tas, protams, ir grūtāk, nekā par visu žēloties un čīkstēt, ik dienu vaimanāt par smago dzīvi, par slikto valdību, par nelabvēlīgo likteni un nejaukajiem līdzcilvēkiem.
Man tikai klusas aizdomas, ka tie, kuri nejūt kaunu par katru nieku žēloties un gaidīt līdzcietību no apkārtējiem, parasti dzīvo pieticīgākos apstākļos nekā tie, kuri ar pārliecību spītē aukstumam, grūtībām un gatavi nekurnot pārvarēt šķēršļus. Ja ņerkstēšana kļūst par kādas tautas nacionālo iezīmi, tad uz lieliem panākumiem tai grūti cerēt, jo cilvēku čīkstēšanas intensitāte ir apgriezti proporcionāla viņu pārticībai un vēl nav skaidrs, kura te ola un kura vista – tieksme uz žēlošanos vai nabadzība. Tāpēc mazāk žēlosimies un negaidīsim līdzjūtības no citiem, vairāk ticēsim sev.