Ja vajadzētu vienā vārdā raksturot partiju Jaunais laiks, vispiemērotākais vārds būtu – gandētāji. Ir cilvēki, kuri, ķeroties klāt ikvienai lietai ar vislabākajiem nodomiem, to ātri vien sagandē.
Vienalga, vai tas ir godīguma jēdziens, tiesiskuma principi vai labs apģērbs. Šie cilvēki pat modernas un izskatīgas drēbes, nemainīgi pusgadu vietā
un nevietā valkājot, pamanās pārvērst par bezgaumības un ēzeliskas ietiepības demonstrāciju.
Latvijas sabiedrība ir burtiski izslāpusi pēc godīgas politikas un profesionāla valsts pārvaldes menedžmenta. Politiskajai partijai, kura personificētu šīs Latvijas politiskajā vidē tik trūkstošās lietas, nebūtu konkurentu. Godīgs profesionālis – kas var būt labāks par šo, tā varētu skanēt šīs jaunās uzvarētāju partijas reklāmas sauklis. Diemžēl šo veldzējošo godīga profesionālisma aku Latvijas politiskā tuksneša vidū jau piegānījuši profesionālie gandētāji – Jaunais laiks. Šī partija latviešu sabiedrībai ir nodarījusi lielāko iespējamo ļaunumu – nokāvusi ticību patiesi godīgai un profesionālai politikai. Raugoties uz Jaunā laika darbību un publisko retoriku, kļūst skaidrāka Bībelē paustā nepatika pret farizejiem. Proti, nekas negrauj sabiedrības morāles principus vairāk kā liekulība.
Par ko lai balso vēlētājs, ja viņš redz, ka godīguma apustuļi, kas solījušies izsvēpēt no Latvijas politiskās vides visus šoferu dēlus, apcirst astoņkāju taustekļus, ieviest godīgu un caurspīdīgu politiku, realitātē nomaina šofera dēlus ar saviem klasesbiedriem, batjkas ar pulkiem, bet tiesiskumu saprot kā revolucionāro sirdsapziņu? Cilvēki grib balsot par godīgu politiku, tiesisku valsti, pret naudas varu politikā, bet šajā nišā ar visām četrām iekāpuši paštaisni patmīļi, kuru svētulībai jātic uz vārda.
Patiesībai un faktiem vairs nav nekādas nozīmes. Priekšplānā izvirzās pieņēmumi un imagināri priekšstati par realitāti. Nav svarīgi, ko tu dari un kā tu dari. Svarīgi ir vai piederi pie labajiem vai sliktajiem. Šis sadalījums ir novests līdz galējam primitīvismam, atbilstoši Holivudas standartam, kas nosaka, ka ikvienā filmā – kurš labais, kurš sliktais – jāspēj secināt pat cilvēkiem ar īpašām garīgām vajadzībām. Rezultātā mums visas redzamākās sabiedriski politiskās figūras ir iezīmētas ar noteiktiem tēliem raksturīgām pazīmēm kā lasītnepratējiem veidotajos komiksos, kur ļaundaris ir ar melnām brillēm un šaurām ūsiņām. Šajā situācijā diskusija par, teiksim, Maizīša vai Jakāna profesionālo darbību kļūst lieka un lielu sabiedrības daļu pat kaitinoša. Ko tur vēl spriest, tāpat viss skaidrs. Kā mēdz sacīt, nekas šajā pasaulē nav mainījies kopš Jana Husa sadedzināšanas uz sārta vai Staļina laiku paraugprāvām.
Ir teiciens, ka gudrs cilvēks mācās no citu kļūdām, bet muļķis tikai no savējām. Patiesībā šis ir ideālistisks skats uz cilvēku dabu. No svešām kļūdām nemācās neviens. Gudrs cilvēks mācās no savām kļūdām, bet muļķis nemācās pat no savām, kāpj uz grābekļa atkal un atkal un brīnās, ka ik reizi dabū ar grābekļa kātu pa pieri. Reiz jau Jaunā laika ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš ietiepās un stūrgalvīgi atteicās savu rīkojumu par Ojāra Grinberga iecelšanu Ventspils brīvostas valdē noformēt juridiski korekti. Zinām, ar ko tas viss beidzās. Tagad šī stūrgalvības taciņa tiek mīta atkal no jauna VID ģenerāldirektora Dzintara Jakāna atlaišanas lietā.
Negrasos aizstāvēt Jakānu. Runa ir pavisam par ko citu. Iespējams, Jakāns ir godprātīgs un profesionāls darbinieks, bet varbūt arī ne. Uz mirkli iedomāsimies, ka Jakāns ir tāds "ļaundaris", kādu viņu Jaunais laiks un viņu komiksu mākslinieki zīmē. Agri vai vēlu šādam "kadram" jākrīt. Vai var iedomāties labāku notikumu attīstības scenāriju šāda tipa darbonim nekā Repšes piedāvāto? Tiesiski apstrīdamu atlaišanu, balstoties vienīgi uz pieņēmumu, ka Jakāns ir "ļauno" spēku pārstāvis. Jakāna disciplinārlietas pārbaudes komisija uz 70 lapām aprakstījusi viskautko, tikai ne Jakāna "šausmu" darbus, un beigās rekomendējusi izteikt Jakānam aizrādījumu. Proti, zemāko iespējamo sodu.
Labi, komisiju veidojuši ierēdņi, kas, kā apgalvo Jaunais laiks, paši līdz ceļiem iestiguši oranžo sastrādātajos mēslos. Kas traucēja Jaunupa birojam, ņemot palīgā daudzos klases un kursa biedrus, sastādīt pašiem savu dokumentu, ja ne uz 70 lapām, tad kaut vai uz 7 lapām, kurās konkrēti punktu pa punktam uzskaitītu Jakāna nodarījumus pret valsti un tautu? Tā teikt, ar faktiem uz galda, nevis ar sprediķiem par ļaunajiem spēkiem no kanceles. Kad Jaunais laiks pārliecinoši atbildēs, kas viņiem traucē operēt nevis ar pašizdomātiem pieņēmumiem, bet neapstrīdamiem faktiem, tad noticēsim, ka šis ir nopietns politisks spēks ar principiem, nevis apmātu sektantu bariņš.
Jau agrāk rakstīju par Jauno laiku kā par reliģisku ordeni. Ir bīstami, ja uz vēlēšanām iet politisks spēks, kurš balstās nevis uz realitāti un sava darba rezultātiem, bet gan ticību savai izredzētībai un bezgrēcībai. Izredzētības sindroms ir daudzkārt bīstamāks nekā šobrīd plaši apkarotā ideja par vadoni, jo šeit mēs saskaramies ar vadonisma ideju kvadrātā. Proti, ar apmātu vadoni. Nekas nevar būt kaitīgāks politikā kā apmātība, un nekas nevar būt bīstamāks tautai kā nonākšana apmātu vadoņu iespaidā.