Prezidenta pircēju ļodzīgās konstrukcijas

LTV raidījums Sastrēgumstunda, kurš bija veltīts Valsts prezidenta vēlēšanu tematikai, skaidri atsedza kādu vispārzināmu lietu – jo ļodzīgāka konstrukcija, jo grūtāk tajā komfortabli uzturēties. Ja kāda pārliecība (teorija) tiek balstīta uz ļodzīga pamata, tad, lai šo pārliecību jebkurā atšķirīgā situācijā pamatotu, ir nepieciešamas dažādas atrunas, piebildes un sarežģītas loģiskās konstrukcijas. Toties, ja pārliecība tiek balstīta uz stingra pamata, tad tā ir universāla, to var lietot jebkurā situācijā un tā dod drošu atbalstu bez jelkādām atrunām un iebildēm.

Raidījuma ievadā tā vadītājs Ģirts Timrots uzdeva skatītājiem un visiem klātesošajiem retorisku jautājumu, vai šoreiz, izvēloties prezidentu, politiķi ņems vērā sabiedrības viedokli un to uzklausīs, vai arī visa šī kandidātu apspriešana būs tikai butaforija un viss būs kā vienmēr? Skaidru atbildi uz šo jautājumu raidījuma beigās deva skatītāji, telefonbalsojumā nobalsojot par to, ka visas šīs diskusijas ir teātris un izlikšanās. Un citādi nemaz nevar būt, ko raidījuma laikā ļoti skaidri definēja politikas veterāns, ilggadējais Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns. Viņš atklāti atzina, ka prezidenta vēlēšanas, tāpat kā visi citi politiskie lēmumi, ir neizbēgama politiskā tirgus rezultāts. Var, protams, gribēt, lai būtu citādi un politiķi rīkotos kā eņģeļi tikai augstāko ideālu vārdā, taču politiķi ir tikai cilvēki un viņi darbojas tādu konstrukciju ietvaros, kādās ir nolikti. Un šī konstrukcija ir tāda, ka tikai Saeimas deputāti un neviens cits lemj par to, kurš būs valsts galva. Līdz ar to viņi lems, kā paši uzskatīs par labu esam, un «sabiedrības viedokli» labākajā gadījumā «pieņems zināšanai».

Visa šī galvas lauzīšana vairāku mēnešu garumā un «diskusija ar sabiedrību» par to, kāds mums īsti prezidents vajadzīgs, ar kādām īpašībām viņam jābūt apveltītam un kur tādu atrast, vienā mirklī kļūtu pilnīgi lieka un bezjēdzīga, ja uz šiem jautājumiem varētu atbildēt ar superelementāro: ko mēs te cirku rīkojam un pa tukšo mēles kulstām, pajautāsim pašai sabiedrībai. Lai pati tauta izlemj, kāds prezidents tai vajadzīgs. Pie šādas vienkāršas konstrukcijas ne šā raidījuma, ne arī citu diskusiju dalībniekiem nebūtu jāmaldās trijās priedēs un jādomā, kā gan ievēlēt tautai (sabiedrībai) labāko prezidentu. Tauta pati izvēlētos, kādu grib redzēt savas valsts galvu, un miers. Taču, tā kā šī vienkāršā un loģiskā konstrukcija tiek atzīta par nevēlamu, tad notiek šī nebeidzamā miglas pūšana acīs, kuru tauta labi saprot, bet, ja īsti nesaprot, tad sajūt ar muguras smadzenēm.

Rodas jautājums, kāpēc tautai pašai nedot tiesības vēlēt prezidentu? Atbilde ir supervienkārša, bet atkal tāda, kādu nevar skaļi atskaņot un jāmaldās kārtējos demagoģijas labirintos. Ja politiķi runātu atklātu valodu, tad viņiem būtu jāatzīstas, ka savai tautai neuzticas, to neuzskata par diez cik gudru, pastāv bažas, ka var ievēlēt «nepareizo», tāpēc tai šīs tiesības dot nedrīkst un punkts. Visi pārējie skaidrojumi ir tikai mākslīgi sakonstruētas atrunas. Bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš LNT raidījumā 900” izteicās, ka «bīstamākais Latvijā ir mūsu pašu negatīvā attieksme pret savu valsti». Gribas viņu pārfrāzēt un piebilst, ka ne mazāk bīstama ir negatīvā attieksme pret savu tautu. Diemžēl tauta labi jūt šo politiķu attieksmi pret sevi un tāpēc netic ne politiķiem, ne to organizētajām «diskusijām ar sabiedrību». Lai ko runātu un stāstītu politiķi, tauta vairāk tic K. Leiškalna teiktajam par neizbēgamu politisko tirgu.

Patiesībā viss ir pagalam vienkārši. Ja uzskatām, ka tauta mums tāda negudra, ka tai nedrīkst ļaut vēlēt savu prezidentu, tad nav ko mānīt sevi un citus un tukši spriedelēt par to, kāds prezidents šai «negudrajai» tautai vajadzīgs. Kādu mēs, «gudrie», ieliksim, tāds arī būs labs. Taču, ja tomēr uzskatām, ka katrs no mums ir piederīgs tautai un šai tautai neatkarīgi no katra tās locekļa atsevišķām īpašībām ir tiesības lemt par savu valsts galvu, tad ir tikai viens ceļš – jādod pašai tautai šī iespēja, un nav nekādas vajadzības politiķiem uzmesties par aizbildņiem, kuri tautas vietā politiskajā tirgū «nopirks» vajadzīgo prezidentu. Viens no diviem. Citu variantu nav.