Bez spēriena pa pakaļu neiztikt
Ja vēl līdz Brisbenas G20 samitam Krievijas prezidents Vladimirs Putins varēja cerēt, ka pasaule, par spīti kritiskiem izteikumiem un dežūrfrāzēm par «augsto cenu», kas Krievijai būšot jāmaksā par sadarīto Ukrainā, tomēr ir gatava pieņemt viņa diktētos spēles noteikumus, tad tagad šīs cerības ir zudušas.
Putinu Brisbenā sagaidīja tā, kā viņš to bija pelnījis. Lidostā sagaidot viesus, Austrālijas ģenerālgubernators (nomināli valsts galva) Pīters Krosgrovs un ģenerālprokurors Džordžs Brendiss, ieraugot Putinu, demonstratīvi novērsās, lai nebūtu Krievijas prezidentam jādod roka, lai gan pirms tam sirsnīgi apsveicinājās gan ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, gan ĶTR priekšsēdētāju Si Czinpinu. Putinu oficiāli sagaidīja vien Austrālijas aizsardzības ministra vietnieks Stjuarts Roberts (zemākā amatpersona, kura uzņēma kādu no viesiem). Pie sarunu galda Putins tika apsēdināts perifērijā un kopīgajā fotografēšanās reizē nostādīts pašā maliņā, kas cilvēkam, kurš audzis vidē, kur vieta Mauzoleja tribīnē visprecīzāk norādīja katra vietu politiskajā hierarhijā, bija īpaši aizvainojoši. Apspriežu pārtraukumā notikušajās pusdienās neviens no Rietumu līderiem nevēlējās apsēsties pie galda, kur apsēdās Putins, un viņam kompāniju sastādīja vien Brazīlijas prezidente Dilma Rusefa. Pret Putinu izturējās tik vēsi, ka viņš samitu atstāja (lai neteiktu – aizbēga) pirms noslēguma komunikē parakstīšanas un kopīgajām brokastīm. Lidostā no viņa neatvadījās neviena Austrālijas amatpersona.
Putins ir saņēmis skaidru Rietumu valstu zīmi – ar tādu uzvedību kā līdz šim civilizētā sabiedrībā neesi gaidīts, un ar tādiem tipiem mums nav pa ceļam. Kā precīzi norādīja Kanādas premjers, «roku es jums paspiedīšu, bet man jums jāsaka – ejiet prom no Ukrainas». Kanādas premjera sadzīviski tiešā valoda izraisīja plašu rezonansi pasaulē, jo līdz šim Rietumu politiķi ar Putinu centušies runāt pārspīlēti pieklājīgā valodā, par kuru Krievijas televīzijas propagandisti allaž ņirgājās, šo pieklājību uztverot kā pierādījumu Rietumu gļēvulībai iepretim Krievijas līdera uzsvērtajam raupjumam. Brisbenā Putinam skaidrāk nekā jebkad agrāk tika norādīts uz viņa pašreizējo vietu pasaulē un attieksmi, kādu pelnījis.
Cits jautājums, vai Putins šos skaidros mājienus pareizi sapratīs. Varētu likties, ka tos nevar nesaprast, taču pieļauju, ka Putins atrodas tajā apziņas stāvoklī, kad viņa tālākās rīcības motīvus nosaka nevis realitāte, bet gan pašiedomāti fantomi. Putins pilnībā noraida jebkādas runas par vērtību atšķirībām un nepieņem šo vērtību eksistenci kā tādu. Viņa izpratnē pasaulē visi ir tādi paši kā viņš pats, tikai liekulīgāki un ne tik atklāti. Viņš tic nacionālimpērisko ideologu Prohanova un Dugina fantāzijām par anglosakšu pasaules un krievu pasaules sāncensību un citām līdzīgām konspiroloģiskām teorijām, kuru vienīgā jēga ir kādas atpalikušas valsts pašapziņas uzkurināšana ar ideju, ka esam līdzvērtīgi spēlētāji uz globālā šaha dēlīša (kā mēdz teikt šo teoriju piekritēji).
Vienīgais, ar ko Krievija patiešām ir līdzvērtīga Rietumiem, ir kodollādiņu skaits, un ar tiem tad arī Putins cenšas pasauli šantažēt. G20 samits nodemonstrēja Rietumu vienotu apņēmību šai šantāžai nepakļauties, taču Putins joprojām cer šo monolīto bloku iedragāt. Šīs cerības varētu kaut daļēji piepildīties, ja vien viņš būtu pietiekami pacietīgs un ar kādu miermīlīgu iniciatīvu nodemonstrētu kaut ārēju, taktiski īslaicīgu piekāpšanos. Taču Putinam nav raksturīgi kaut māņu manevra dēļ demonstrēt jebko, ko var uztvert kā vājumu, tāpēc drīzāk gaidāma ir aizvainota cilvēka reakcija. Proti, jaunas avantūristiskas darbības jau tuvākajā nākotnē, lai pēcāk viņš atkal varētu teikt – nu redzat, gribējāt uzspiest uz Krieviju, dabūjāt vēl sliktāk. Varbūt Putinam taktiskā ziņā ir taisnība, bet ilgtermiņā sliktāk var būt vienīgi viņam pašam un Krievijai kopumā.
No otras puses – ir pilnīgi skaidrs, ka bez pamatīga kājas spēriena pa pakaļu Krievija netiks vaļā no savas nepamatotās lielummānijas (līdzīgi kā savulaik Vācija) un pasaulei šis grūtais (iespējams, pat ļoti) Krievijas pāraudzināšanas ceļš būs jāiziet. Diemžēl cita ceļa, kā Krieviju izārstēt no slimīgām ambīcijām un atbrīvot pasauli no Krievijas impēriskā reiboņa izraisītajiem draudiem, nav.