9. maija plašā atzīmēšana Rīgā daudziem latviešiem bija liels pārsteigums un dažiem pat šoks. Kā tā var būt, ka Latvijas galvaspilsētā atklāti notiek pasākums, kura mērķis, saucot lietas īstajos vārdos, ir lojalitātes demonstrācija citai valstij? Pasākumā nemanīja nevienu sarkanbaltsarkano karogu, toties netrūka Krievijas trikolora, Andreja flaga un citu Latvijas valsti nesimbolizējošu auduma gabaliņu.
Šāda notikumu attīstība ir gluži likumsakarīga, un neredzu iemeslu, par ko brīnīties. Būtu jābrīnās, ja notiktu pretējais – krievi 9. maiju ignorētu vai tas tiem būtu vienaldzīgs. Par notiekošo izbrīns ir vienīgi tiem, kuri pieraduši dzīvot kaut kādā savā iedomu pasaulē un stūrgalvīgi atsakās skatīties lietām acīs. Būsim drosmīgi un pacentīsimies to izdarīt. Ko mēs redzam?
Latvijā ir nepilns miljons iedzīvotāju, kuri jūtas diskriminēti. Un nevajag šeit lamāties, ka lai tad viņi brauc uz savu Krieviju, vai augstprātīgi pieprasīt nosaukt diskriminācijas faktus. Runa nav par faktiem. Runa ir par to, kā cilvēki jūtas. Un, ja kāds jūtas diskriminēts, tad faktiem vairs nav nozīmes. Lai vieglāk saprastu, par ko ir runa, piebildīsim, ka, ierobežojot ļoti lielai iedzīvotāju minoritātei savas valodas lietošanas iespējas, šī minoritāte agri vai vēlu sāk just diskomfortu. Šeit nav jautājums, vai Latvijas valstij ir kas jādara, lai šo diskomfortu mazinātu, un jāpaplašina krievu valodas lietošanas robežas vai kā citādi jāpiekāpjas. Prakse liecina, ka no tā nekas nemainās. Jautājums ir – kādā veidā panākt, ka krievi šo situāciju pieņem kā pašsaprotamu un pret to aktīvi neiebilst.
Lai mēs tuvotos risinājumam, vispirms jāatbild uz jautājumu – kāpēc 9. maija svinības pie Pārdaugavas pieminekļa ar katru gadu pulcē arvien lielāku apmeklētāju skaitu? Galu galā apstākļi, kāpēc krievi varētu justies kaut kā apdalīti, faktiski nemainās. Tas ir, nepasliktinās. Drīzāk otrādi. Es šeit redzu vienu galveno iemeslu. Pēdējos gados ir ļoti strauji vājinājusies valsts vara Latvijā. Ja Saeimā sēž taukmūļi, bet prezidents ir trusis, valdība banda vai kliķe un politiskās partijas oligarhu biznesa projekti, tad tas nozīmē, ka valsts vara ir kā ļumīgs galerts. Citiem vārdiem, valsts vara faktiski ir nekāda.
Nedomāju, ka tā ir apzināti un mērķtiecīgi grauta. Domāju, ka tas noticis ar labiem nodomiem. Mērķis jau it kā bija uzlabot valsts pārvaldīšanas sistēmu. Bet kā tas bieži gadās, gribējām labāk, bet sanāca kā vienmēr. Ja sakām – kā vienmēr, tātad ir bijuši precedenti. Protams, ir bijuši, un latvieši tos veiksmīgi ir izmantojuši. Runa ir par situāciju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad būtiski saļodzījās valsts vara Padomju Savienībā. Monolītā komunistiskās partijas vara sāka šķobīties. Neanalizēsim dziļākos iemeslus, kāpēc tas notika. Tas šajā gadījumā nav svarīgi. Svarīgi ir šīs ļodzīšanās mehānismi.
Tolaik PSRS varas mašinērijā izveidojās divi spārni. Viens bija perestroikas atbalstītāju spārns ar Mihailu Gorbačovu priekšgalā, un otrā spārnā bija konservatori, kuri grupējās ap PSKP CK sekretāru Jegoru Ļigačovu. Cīņa par varu starp šiem grupējumiem iedragāja līdz tam monolīto PSRS varas konstrukciju, un visi
valsts pamati sāka ļodzīties. Cīņai par varu saasinoties, šie grupējumi radikalizējās, un no perestroikas atbalstītājiem atšķēlās tā sauktie demokrāti ar Borisu Jeļcinu priekšgalā, savukārt konservatori, izmisumā cenšoties glābt, ko var, sarīkoja augusta puču un rezultātā nonāca cietumā. Viss beidzās ar PSRS sabrukumu, un visai šai jezgai pa starpu Latvija tāpat kā daudzas citas valstis atguva neatkarību.
Kāda šeit analoģija ar mūsdienu Latviju un 9. maiju? Atmodas sākuma latviešu demonstrācijas Rīgā krieviem bija liels pārsteigums un pat šoks. Viņiem ne prātā nebija nācis, ka latvieši dižajā un varenplašajā jūtas kaut kādā veidā apspiesti. Pretošanās kustība bija ļoti vāji attīstīta, un par to pat mazliet neērti runāt. Situācija radikāli mainījās, kad latvieši ar muguras smadzenēm sajuta toreizējās valsts varas vājumu. Tiklīdz cilvēki izjūt varas vājumu, viņi izvirza savas prasības.
Tieši tāpat tagad Latvijas krievi izjūt mūsu valsts varas vājumu. Tāpat kā astoņdesmitajos gados paši krievi saļodzīja savas valsts pamatus, tā arī tagad latvieši, nu jau vismaz gadus trīs diendienā gānot savu valsti, tās varas pamatus ir pamatīgi izļurkājuši. Valsts parlaments – Saeima – ir zaudējis jebkādu cieņu absolūti lielākajā tautas daļā neatkarīgi no valodas, kādā šī tautas daļa runā savā virtuvē. Valdība tiek uztverta kā pagaidu valdība, jo tajā vienkopus ir gan oranžie mērgļi, gan baltie un pūkainie. Lietojot pirmssabrukuma PSRS varas analoģiju, valdībā ir gan demokrāti, gan reakcionāri. Turpinot šo analoģiju, kamēr PSRS krievi perestroikas laikā bija sadalījušies divās nesamierināmās nometnēs un cīnījās savā starpā, latvieši konsolidējās ap Tautas fronti un galarezultātā izcīnīja to, ko sākumā pat nebija cerējuši izcīnīt – pilnīgu valstisko neatkarību. Arī tagad, kad latviešu partijas savā starpā cīnās, kuras ir tās pareizākās, godīgākās un latviskākās, krievu partijas faktiski ir konsolidējušās savos mērķos. Ir Saskaņas centrs, kas ir analogs Tautas frontei un PCTVL, kas ir analogs Atmodas laiku LNNK. Interesanti, ka arī Atmodas laikos daudzi krievi balsoja par Tautas fronti, tāpat kā tagad daļa latviešu ir gatavi balsot par Saskaņu, jo latviešu partijas visas ir it kā sasmērējušās.
Ja reiz mēs esam nosaukuši šo krievisko partiju mērķus, tad atliek tos atšifrēt. Ir jābūt ļoti neredzēt gribošam, lai noliegtu, ka valstī de facto ir izveidojušās divas kopienas. Krievisko partiju mērķis ir šo de facto pārvērst par de iure un valsts nacionālo struktūru pārveidot pēc Beļģijas vai Kanādas parauga. Šāda notikumu attīstība ir pilnīgi dabiska, un ir ļoti naivi dzīvot ilūzijās, ka demokrātiskā sistēmā var kādas nacionālās grupas ilgstoši turēt faktiski otršķirīgā statusā. Līdzīga situācija ir daudzos ASV dienvidu štatos, kur spāniski runājošie prasa paplašināt savas valodas lietošanas tiesības. Vēsturiskie fakti, okupācija u.c. te nespēlē tikpat kā nekādu lomu. Ielu kautiņā ar Kriminālkodeksu (Ribentropa–Molotova paktu) rokās nevienu neuzvarēsi. Cilvēki dzīvo šodien un prasa savas tiesības neatkarīgi no vēsturiskajiem vai tiesiskajiem principiem. Jautājums vienīgi, cik daudz valsts vara pieļauj. Tas atkarīgs no valsts varas stipruma. Kāda tā ir, mēs redzam.