Einšteina stulbums

Runā, ka no citu kļūdām neviens nemācās. Tomēr pamēģināsim. 1996. gads. Krievija. Vasarā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Vēl gada sākumā socioloģiskās aptaujas tā dēvētajiem demokrātiskajiem spēkiem rāda drūmu ainu: «demokrātu» kandidāts, esošais prezidents Boriss Jeļcins, ir nepopulārs, un viņam niecīgas iespējas tikt pārvēlētam. Favorīts ir komunistu līderis Genādijs Zjuganovs. Aiz viņa, minot uz papēžiem, iet pustrakais nacionālists Vladimirs Žirinovskis. Eiropeiski noskaņotā sabiedrības daļa ir izmisumā. Komunisti un citi «tumsas spēki» atgriežas. Ko darīt?

Tā sauktā inteliģence jeb, kā tagad mēdz teikt, kreatīvā šķira toreiz vienojās par nekritisku atbalstu vienam kandidātam – Jeļcinam. Viņa tā sauktās ģimenes apšaubāmā «saimniekošana» un paša prezidenta gluži fiziskā nespēja pilnvērtīgi strādāt tika pilnībā ignorēta. Jeļcins bija ārpus kritikas. Par viņu vai nu tikai labu, vai neko, toties par viņa konkurentiem tikai un vienīgi sliktu. Tāds bija Krievijas inteliģences uzstādījums 1996. gadā. Vēlēšanās uzvarēja (nav svarīgi, ar vai bez rezultātu viltošanas) Jeļcins. Pēc šīs uzvaras visas Jeļcina sistēmas negatīvās īpašības uzplauka ar divkāršu krāšņumu. Pa starpu vēl gadījās 1998. gada krīze, un 1999. gadā Jeļcins pats nodeva varu savam pēctecim Vladimiram Putinam. Tieši 1996. gadā demokrāti ar savu acu pievēršanas taktiku iznīcināja reālo demokrātiju Krievijā, jo demokrātija nav iespējama, ja sabiedrības progresīvākā daļa sāk izturēties nekritiski pret varu un attaisno jebkuras tās izdarības. Vienalga, ar cik skaistiem un it kā pamatotiem argumentiem. Nekritiska domāšana nav savietojama ar patiesu demokrātiju.

Kāds tam visam sakars ar mums? Vistiešākais. Šobrīd Latvijā tie, kuri sevi iztēlojas par sabiedrības intelektuāli pārliecinātāko daļu, uzskata, ka var pievērt acis uz visiem Vienotības nodarījumiem, jo alternatīva, viņuprāt, ir vēl sliktāka. Tāpēc par katru cenu tiek mēģināts paslaucīt Gruzijas skandālu zem gultas, bet, piemēram, žurnāliste Anita Brauna nepakautrējas sociālajos tīklos retvītot (popularizēt) kādu portālā TVnet publicētu anonīmu murgu (citādi to nenosaukt) par Citadeles bankas pārdošanas kritiķiem. Tiek kultivēts uzskats, ka alternatīva Vienotībai ir tikai prokremliska valdība, tāpēc – lai Vienotība dara, ko grib, tai ir jāpiedod pilnīgi viss, jo tas esot «mazākais ļaunums».

Šī bēdīgi slavenā «mazākā ļaunuma» teorija skan ne jau pirmajās vēlēšanās. Patiesībā tā skan daudz biežāk nekā vajadzētu, un vienreiz no tās būtu jāatbrīvojas. To var izdarīt pavisam vienkārši. Ir jābeidz dot kādam politiskam spēkam nevajadzīgus handikapus. Vienotība tikai iegūtu, ja tās galvenie kritiķi būtu tieši tas mediju sektors, kurš tradicionāli tuvs šim politiskajam spēkam. Saudzēšanas režīms un siltumnīcas apstākļi tikai veicina partiju deģenerācijas procesu, kura iezīmes Vienotības gadījumā nevar nepamanīt. Sabiedrība kopumā tā vietā, lai tiktu aicināta tiekties uz augšu, uz ideālu, tiek stumta lejā dubļos, kur valda pārliecība, ka «politika jau netīra lieta un tur visi tādi». Ejot pa šo ceļu, Vienotības transformācija par Latvijas ceļu/Tautas partiju notiks daudz straujāk, nekā Vienotības nekritiskie aizstāvji to gribētu atzīt.

Diemžēl vēsture rāda, ka acu pievēršana un viena politiskā spēka nekritiska apjūsmošana ir ļoti bīstams un strupceļā vedošs ceļš, jo, aizejot pa melotības taku, atpakaļ uz taisnā ceļa atgriezties ir grūti vai pat neiespējami. Krievijas inteliģence joprojām kož elkoņos par 1996. gadā pieļauto kļūdu. Tieši tolaik, pieverot acis uz Jeļcina valdīšanas ēnas pusēm, Krievijas inteliģence bruģēja ceļu uz šodienas Putina diktatūru un valsts nodošanu viņa drauģeļu – Timčuku, Rotenbergu, Kovaļčuku un Sečinu – privātīpašumā. Tagad nožēlot grēkus jau par vēlu. Atliek vien kost elkonī. Toties mūsu «progresistiem» viss vēl priekšā. Mūsējie var izlikties, ka neredz Vienotības rebes, un izlikties, ka nezina vēsturi un nezina, pie kā tas noved nākotnē. Darīsim tāpat kā citi, bet gaidīsim atšķirīgu rezultātu. Einšteins to sauca par stulbumu.