Pašpasludinātā Strīķes republika

Premjeres izveidotā ekspertu darba grupa pēc KNAB darba izvērtēšanas ierosina biroju pakļaut Iekšlietu ministrijai. Valdības vadītāja Laimdota Straujuma tādu priekšlikumu atbalsta, jo tad premjeram nebūšot jāiejaucas KNAB darbā.

Ko tas viss nozīmē? Vai tas nozīmē to, ka tiek izteikta skaidra vēlme likvidēt KNAB neatkarību un to padarīt par valdībai pakļautu iestādi? Jā. Tieši tā tas ir domāts. Stāsts par neatkarīgu KNAB ir beidzies, un šo skumjo ziņu mums pavēsta pašpasludinātais «tiesiskuma» etalons – Vienotība. Par šādu notikumu attīstības scenāriju jau pirms pieciem gadiem publiskā diskusijā Politiskie šķēršļi KNAB darbības efektivitātei sabiedrību brīdināja toreizējā Delnas priekšsēdētāja un pašreizējā Saeimas deputāte no Vienotības Lolita Čigāne. Balstoties uz starptautisko pieredzi, viņa norādīja, ka pretkorupcijas aģentūru darbībā esot iekodēts konflikts – ja šāda iestāde sasniedz labus darba rezultātus, tie skar specifiskas intereses un sākas politisks spiediens. Šī spiediena rezultātā pretkorupcijas iestādes ar laiku zaudē efektivitāti un saplūst ar valsts pārvaldi, kuru kontrolēt ir to uzdevums. Tagad uz to, par ko savulaik brīdināja L. Čigāne, aicina viņas pašas partija. Patiesības labad jāatzīst, ka pati L. Čigāne man apliecināja, ka viņa personiski neatbalsta KNAB nodošanu IeM pakļautībā un iestājas par KNAB neatkarību. Ceru, ka viņa šo savu principiālo pozīciju turēs līdz galam.

Kāpēc esam tik tālu nonākuši? Vispirms jānoskaidro, kas ir KNAB un kādam nolūkam tas radīts. Varētu domāt, ka viss skaidrs – KNAB ir galvenā iestāde, kura rūpējas par korupcijas apkarošanu valstī. Tā tam vajadzētu būt teorētiski, bet praksē, kā to jau minētajā diskusija atzina L. Čigāne, līdzīgu funkciju iestāde vienmēr nonāk sarežģītā politisko interešu virpulī.

KNAB jau no savas darbības pirmsākumiem bija spiests pildīt politiskus uzdevumus. Šiem uzdevumiem sākotnēji bija izstrādāts samērā spēcīgs ideoloģiskais pamatojums – pie varas esot «sliktie», un jāpanāk to nomaiņa ar «labajiem», kas automātiski atrisināšot visas korupcijas problēmas, jo «labie» jau pēc definīcijas ir no korupcijas tīri. Šī teorētiskā konstrukcija joprojām ir daudzu galvās, un, lai gan politiskā situācija jau sen kā kardināli mainījusies, tā turpina spiest uz reālo dzīvi. Tieši nevēlēšanās nodalīt korupciju no cīņas starp savējiem un «tiem citiem» ir pamats visai ieilgušajai jezgai ap KNAB.

Varētu jau apelēt pie veselā saprāta un aicināt visas puses vienoties kopīgā pretkorupcijas dziesmā, bet tie ir aicinājumi kaķa Leopolda stilā. KNAB tika izveidots kā politiskās cīņas instruments, un atsevišķi politiski spēki (Vienotība) nekādi nevar atteikties no šī iedarbīgā instrumenta un atbruņoties. Ir pilnīgi skaidrs, ka problēmas KNAB varētu atrisināt vienā dienā, izbeidzot aizstāvēt Vienotības «garo roku» KNAB – Jutu Strīķi. Viņas personā ieraugāma analoģija ar notikumiem Ukrainā. Tur ir nodibinātas pašpasludinātas «tautas republikas», kuras neļauj Kijevas valdībai normāli strādāt, veikt vajadzīgās reformas un integrēties Eiropas politiskajā sistēmā. Tieši tāpat Strīķe neļauj KNAB normāli strādāt, ķert korumpantus, jo visa biroja enerģija aiziet iekšējās cīņās ar Strīķi un viņas atbalstītājiem. Tieši tāpat kā Kremlis lej krokodila asaras par Ukrainas konfliktā cietušajiem, lai gan varētu vienā dienā visu Ukrainas konfliktu izbeigt, pārtraucot atbalstīt separātistus, tā arī Vienotība un to atbalstošo aģitatoru koris gari un plaši spriedelē, ko darīt ar KNAB problēmām, lai gan visas problēmas varētu atrisināt vienas dienas laikā. Vienkārši izbeidzot atbalstīt Strīķi. Bet Vienotība to neatļaujas darīt, tieši tāpat kā Putins neļāva Ukrainas armijai nožņaugt pašpasludinātās republikas. Tad, kad likās – Ukrainas uzvara jau tuvu, Putins ieveda savu karaspēku. Tieši tāpat arī KNAB lietā. Kad likās – Streļčenoks jau ticis galā ar Strīķi, iejaucās Dombrovskis, tad stafeti pārņēma Straujuma, un tagad jau pienācis brīdis, kad Vienotība ir gatava uz to, par ko līdz šīm pat baidījās ierunāties. Proti, likvidēt KNAB neatkarību un to pakļaut IeM. Lūk, cik tālu Vienotība nodzīvojusies, ripojot lejā no pašiedomātā tiesiskuma kalna.