Vai saprāta uzvara?
Krievijas parlamenta augšpalāta – Federācijas padome – pēc prezidenta Vladimira Putina lūguma pagājušotrešdien atcēla 1. martā pieņemto lēmumu, kurš atļāva izmantot Krievijas bruņotos spēkus Ukrainas teritorijā.
Šis lēmums tika pieņemts divas dienas pirms ES samita Briselē, un tā jēga ir novērst jaunu pret Krieviju vērstu ekonomisko sankciju ieviešanu.
Jāatgādina, ka jūnija sākumā ASV prezidents Baraks Obama piedraudēja, ka trīs četru nedēļu laikā Krievijai jādemonstrē pozīcijas maiņa Ukrainas konfliktā. Citādi sankciju trešā pakete. Var teikt, ka laiks ir iztecējis. Vairākas ES valstis papildu sankcijas ieviest nevēlas, un Rietumiem grūti nonākt pie vienotas pozīcijas. Obamam draud nonākšana tukša draudētāja lomā. Šajā situācijā Putins zināmā mērā glābj Obamu, jo Krievijas Federācijas padomes lēmums ļauj visiem saglabāt seju, sakot, ka tieši piedraudēto sankciju rezultātā Putins piekāpies.
Tā tas viss izskatās no politiskās izrādes (PR) viedokļa. Svarīgāk šoreiz, vai tiešām Putins ir mainījis pozīciju? Vai viņa uzdevums vairs nav destabilizēt situāciju Ukrainā un sākt situācijas normalizāciju? Šajā jautājumā domas dalās. Cilvēki, kuri pazīst Putinu personīgi (Ilarionovs, Belkovskis), atzīst viņa stūrgalvīgo neatlaidību, pacietību un sakodiena stingrību. Viņuprāt, tik viegli viņš no iecerētā plāna – sagraut Ukrainas pašreizējā valstiskuma formu – neatteikšoties. Putina vārdiem nedrīkstot ticēt, jo viņš reti runā to, ko domā, bet visu dara, stāstot pavisam ko citu. Citi (Radzihovskis, Svanidze) savus secinājumus izdara, balstoties uz racionālu aprēķinu.
Putinam nav izdevies būtiski sašķelt Ukrainas valsti, un separātisti ir nostiprinājušies tikai nelielā teritorijā, bez reālām iespējām šo teritoriju paplašināt. Šāda augoņa eksistence uz Ukrainas valstiskuma miesas izraisa nepatīkamas sajūtas Kijevā, bet arī Kremlī no tā maz prieka. Nu jau drīzāk otrādi. Visu šo «tautas» mēru, gubernatoru, aizsardzības ministru utt. varza tā dēvētajās Luganskas un Doņeckas «republikās» sāk izskatīties nenopietni un gandē Putina kā nopietna politiķa reputāciju. Saistīt savu vārdu ar visādiem girkiniemstrelkoviem, borodajiem, gubareviem utt. godu Putinam nerada. Viņš ir ļoti godkārīgs cilvēks, un Krievijas diplomātiskais dienests savulaik pielika milzu pūles, lai Putinu uzņemtu G8 klubiņā kā pilnvērtīgu partneri. Jāatgādina, ka Ķīna, kuras ekonomiskais potenciāls šobrīd pasaulē ir daudz lielāks nekā Krievijai, nav šā kluba dalībvalsts.
Nav šaubu, ka Putins smagi pārdzīvo savu politisko izolāciju un izmešanu no G8 kluba. Lai ko Putins runātu par Rietumu pagrimumu, Krievijas īpašo ceļu, krievu pasauli utt., viņam labāk gribētos atrasties vienā kompānijā ar Obamu, Merkeli un Olandu nekā ar pašmāju nacionālisma ideologiem Duginu un Prohanovu, politiskajiem klauniem Žirinovski un Mironovu, sabiedrotajiem Eirāzijas savienībā Lukašenko un Nazarbajevu. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Vēl ir zemūdens daļa, kuru veido Putina tuvākie draugi multimiljardieri no «kooperatīva» Ozero ar Genādiju Timčenko priekšgalā. Viņiem attiecību saraušana ar Rietumiem un atpūta Krimā nepavisam nav vajadzīga, lai ko no televizora ekrāna nedziedātu propagandisti Kiseļovs un Solovjovs.
Citiem vārdiem, nopietniem, racionāli domājošiem cilvēkiem, kuri netic propagandistu pasakām par īpašo Krievijas civilizāciju, krievu pasauli, ASV plāniem sadalīt Krieviju cik tur tajās daļās utt., karš Ukrainā nav vajadzīgs, jo nekādus būtiskus ieguvumus vairs nenes un nākotnē var radīt tikai sarežģījumus. Tāpēc jāgriežas apkārt. Jo lielāks kuģis, jo lēnāk tas var apgriezties. Krievija ir liels kuģis, un propagandas spararats bija iegriezts ne pa jokam. Līdz ar to kursa maiņa notiks lēnām un tikpat kā nemanāmi. Tas, ka Doņeckas un Luganskas republikas Kremļa kontrolētajos medijos jau sākuši saukt par pašpasludinātajām, tā dēvētajām republikām, liecina, ka Ukrainas konflikts tiešām virzās uz deeskalācijas pusi. Cerēsim, ka uz ilgu laiku.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/06/30/vai-saprata-uzvara