Putinisms Vienotības gaumē

Kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins uz pārmetumiem par separātistu atbalstīšanu Dienvidaustrumukrainā savelk vientieša seju un tēlotā izbrīnā rausta plecus – kāds mums ar to sakars, mūsu armijas tur nav, tad ikvienam (tai skaitā Putina pielūdzējiem) skaidrs, ka viņš atklāti iesmej par naivuļiem, kas nevēlas saprast reālpolitiku putinisma izpratnē.

 Kad Kremlis slepus apbalvo atsevišķu mediju pārstāvjus par «objektīvu Krimas notikumu atspoguļošanu», tad skaidrs, ka tiek apbalvoti propagandisti – aneksijas apdziedātāji.

Diemžēl arī Latvijas politikā krāšņi saplaukuši putinisma ziedi. Liekulība, meli, izlikšanās – galvenie simptomi putinisma politiskajai diagnozei. Uz notiekošo Krievijā mēs Latvijā skatāmies no augšas. Mēs taču dzīvojam pavisam citā politiskā sistēmā – demokrātiskā un tiesiskā. Tā vismaz mums gribētos domāt. Kā ir patiesībā?

Kad SAB vadītājs Jānis Maizītis intervijā LTV Panorāmai skaidro, ka nekāda politiska zemteksta tieslietu ministres Baibas Brokas pielaides valsts noslēpumiem nedošanai nav, bet tiek pārbaudītas viņas saimnieciskās darbības, tad formāli Maizītim taisnība. Tāpat kā Putinam. Tā jau tikai reālpolitika. Konkurenti jānovāc, kā nu katrs prot un ar tiem instrumentiem, kādi ir katra rīcībā. Maizīša politisko «neitralitāti» un «neatkarību» precīzi raksturo gadījums ar nelikumīgo pielaides iedošanu KNAB ilggadējai ūdens duļķotājai Jutai Strīķei.

Brokai pusgadu tiek veiktas dažnedažādas pārbaudes, bet Strīķei, apejot likumā noteiktās procedūras normas (kuru ievērošanas nepieciešamību Maizītim jau nu nāktos zināt), šo pielaidi iedod pāris nedēļu laikā. Skaidrs, ka Ģenerālprokuratūra šo Maizīša prettiesiski iedoto pielaidi Strīķei nekavējoties anulēja un, kā atzina pati Ģenerālprokuratūra, tas ir bezprecedenta gadījums. Līdz šim nekad Ģenerālprokuratūrai nebija nācies tik tieši norādīt uz SAB prettiesiskajām darbībām.

Var jau Vienotība izlikties, ka tās izmisīgo cīņu par Strīķes noturēšanu KNAB nosaka kaut kādas valstiskas intereses, taču ikvienam domājošam cilvēkam jau sen skaidrs, ka Strīķe ir Vienotības rokas, ausis, acis spēka struktūrās. Jau nožēlojami kļūst Vienotības centieni noturēt šo savu rīku KNAB, riskējot iznīcināt (pārvēršot cirkā) pašu KNAB. Lai gan iespējams, ka tieši tāds arī ir pašreizējais uzstādījums. KNAB bija vajadzīgs, kad pie varas bija citi. Tagad, kad pie varas ir Vienotība, tad kāpēc vajadzīgs tāds traucēklis, no kura nākotnē gaidāmas tikai nepatikšanas. Moris savu izdarījis (notīrījis politekonomisko laukumu savējiem), moris var iet (lai netraucētu savējiem apgūt notīrīto laukumu).

Streļčenoks izrādījies nebūt ne tik paklausīgs, kā bija cerējuši viņa sākotnējie virzītāji amatā. Nenodarbojas vienīgi ar dažādu politisko dinozauru paleontoloģisko izpēti. Pievērsis uzmanību arī esošajiem varnešiem. Kļuvis tik pārgalvīgs, ka pat sācis ošņāties to politiķu virzienā, kuri pie svārku atloka piesprauduši «reformu un tiesiskuma» birkas. Streļčenoks kļuvis bīstams. Sācis pārbaudi Straujumas lietā un pat pieķēries pašam Dombrovskim. Kad Straujuma televīzijas kameru priekšā izlikās, ka nezina, ko KNAB saistībā ar viņu sācis izmeklēt, tad viņa varēja apmānīt vienīgi politiskos nezinīšus. Aizdomas par Straujumas nonākšanu interešu konfliktā saistībā ar sava dēla firmu politiskajās aprindās bija labi zināmas. Par šīm aizdomām zināja visi, tikai Straujuma vientiesīgi rausta plecus un izliekas par beigtu.

Taču putinisma topā ir Finanšu ministrijas 10. jūnijā paredzētā preses konference šaurā lokā draudzīgajiem mediju pārstāvjiem par Dombrovska kredītu lietu. Kad informācija par šo kliedzošo gadījumu parādījās atklātībā (pietiek.com), tad pasākums pēdējā brīdī tika atlikts. Pēc šī gadījuma nebūtu jābrīnās, ja valdība slepus jau būtu apbalvojusi atsevišķus žurnālistus «par patiesu un objektīvu veiksmes stāsta atspoguļojumu medijos». Ja jau kopēt Putinu, tad līdz galam.