Lai kāds būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina Krimas notikumiem veltītās runas saturs, tā neapšaubāmi bija iespaidīga. Skatoties Kremļa saimnieka uzstāšanos, jāatzīst viņa teatrālās dotības.
Teksta saturam pieskaņots mainīgs balss tembrs un runas temps, izteiksmīga ķermeņa valoda un atturīga, bet pārliecinoša mīmika. Grūti iedomāties runu, kura pēc citas valsts teritorijas aneksijas izklausītos pārliecinošāk. Tā bija vienlaikus gan labi argumentēta, gan cilvēcīga. Tai bija viegli noticēt. Acīmredzot čekistu skolā, kur iesākās Putina ceļš uz varas olimpu, tādus, kas neprot izraisīt līdzcilvēku uzticību, neuzņēma. Taču Putins nebūtu Putins, ja viņa balsī neieskanētu metāls. Turklāt ne reizi vien. Ja valsts pirmā persona it kā miera laikos runā par nacionālajiem nodevējiem un «piekto kolonnu», ar to domādams tos, kuri nav ar viņu vienisprātis, tad tas neliecina par veselīgu atmosfēru sabiedrībā.
Augstas amatpersonas, no kuru izteikumiem daudz kas atkarīgs, parasti savās runās ir ļoti piesardzīgas. Analītiķi rūpīgi ķer atsevišķus atslēgas vārdus, pēc kuriem spriest par šo amatpersonu tālākajiem nodomiem. Galvenais jautājums, uz kuru šoreiz tika meklēta atbilde – vai ar Krimu viss beigsies? Putina runa optimismu neviesa, lai gan tās tekstā bija vārdi: «Neticiet tiem, kas jūs biedē ar Krieviju un kliedz par to, ka pēc Krimas sekos citi reģioni.» Šī frāze varētu šķist nomierinoša tikai tad, ja tā iekļautos kopējā nomierinošā kontekstā. Taču tā nebija. Putins norādīja, ka «pēc revolūcijas boļševiki Ukrainas sastāvā iekļāva ievērojamas vēsturiskās Krievijas dienvidu teritorijas». Tātad netieši tika izteiktas teritoriālās pretenzijas. Nedaudz tālāk: «Un pateikšu vēl vienu lietu. Ukrainā dzīvo un dzīvos miljoniem krievu cilvēku, krievvalodīgo pilsoņu, un Krievija vienmēr aizstāvēs viņu intereses ar politiskiem, diplomātiskiem un likumīgiem līdzekļiem.» Tas, ka šajā līdzekļu sarakstā nebija iekļauti militāri līdzekļi, nedrīkst maldināt. Putina leksikā frāze «likumīgi līdzekļi» var tikt interpretēta kā preventīva militāra iejaukšanās, it kā lai novērstu lielākus upurus.
Par to, ka diez vai ar Krimu viss beigsies, liecina arī Putina absolūti noraidošā attieksme pret pašreizējo Ukrainas varu. Pašreizējie Ukrainas līderi Putina runā nesaklausīja ne zilbi, aiz kuras aizķerties cerībā, ka Maskava uzsāks normālas starpvalstu sarunas tieši ar viņiem. «Skaidrs ir tas, ka leģitīmas izpildvaras Ukrainā joprojām nav, runāt nav ar ko. Daudzas valsts institūcijas ir viltvāržu uzurpētas, turklāt tās neko valstī nekontrolē. Tās pašas, gribu uzsvērt, ir radikāļu kontrolētas.» Ja Ukrainā nav valsts varas, ar kuru vest sarunas, tad tas ir signāls, ka Putins vēlas citu valsts varu. Viņam nav citu iespēju šo varu mainīt, kā tikai ar militāru spēku vai tā draudiem.
Putina runa precīzi sakrīt ar dažas dienas iepriekš Krievijas ārlietu ministrijas publicēto Ukrainas krīzes atrisinājuma plānu. Šis plāns ir tuvs tam, kādu Staļins uzspieda Latvijai 1940. gada jūnijā. Tas paredz – radīt jaunu Ukrainas konstitūciju, kas noteiktu Ukrainas federalizāciju (sadalīšanu vismaz četros autonomos reģionos); krievu valodai otru valsts valodas statusu un jaunu (Kremli apmierinošu) valsts vadību. Citiem vārdiem, tiek piedāvāts Ukrainai kļūt par Krievijas vasaļvalsti. Grūti iedomāties, ka Ukrainas vadība pēc pašu gribas Krievijas plānu pieņemtu. Taču Putina aprēķins balstās uz to, ka Rietumu partneri, nevēloties padziļināt konfrontāciju ar Putinu, paši stums Kijevas vadību uz tālāku piekāpšanos «Ukrainas valsts un nevajadzīgu cilvēku upuru» vārdā.
Putina asā, enerģiskā rīcība ir Rietumus pārsteigusi pilnīgi nesagatavotus. Uz Putina efektīgās runas fona Rietumu līderu izteikumi atgādina bērnu šļupstus. Par tā sauktajām sankcijām pat neērti runāt. Tās vienkārši ir smieklīgas. Putins ir formulējis savu mērķi – Rietumiem ir jāatzīst, ka Krievija ir pasaules lielvara, kura tāpat kā ASV var diktēt citām valstīm noteikumus un norādīt, ko tām darīt. Cimds ir nomests, un pienācis laiks Rietumu atbildes solim.