Kas gan var būt kopīgs šiem diviem tik atšķirīgajiem cilvēkiem? Izrādās, var. Ministru prezidente Laimdota Straujuma aicina ministrus nepiedalīties 16. marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa.
Šis aicinājums izriet no pavisam vienkāršas loģikas – pasaule iešanu pie Brīvības pieminekļa 16. martā neatbalsta. Ministri pārstāv valsti, un viņi šajā datumā, ejot uz Brīvības pieminekli, nodara kaitējumu valsts prestižam. Abstrahēsimies no šā datuma vēsturiskā vērtējuma. Tas var būt dažāds. Balstīsimies uz neapstrīdamo. Nav pasaulē valsts, kuras diplomāti ieteiktu kādam Latvijas valdības loceklim iet 16. marta gājienā. Nav šim datumam pasaulē laba slava. Gribam to atzīt vai ne.
Kurš mums var aizliegt savā valstī iet, kad un kur mēs gribam, skan dusmīgas iebildes. Protams, neviens. Taču mēs nedzīvojam vieni pasaulē un ir jārēķinās ar apkārtējo sabiedrību. Var šo sabiedrību ignorēt un teikt, ka uz apkārtējo pasauli mums nošķaudīt. Diemžēl šāda nostāja nevairo apkārtējo cieņu. Tieši otrādi. Mums kaimiņos ir Krievija, kurai allaž šķiet, ka to pietiekoši neciena un ka tā ir pelnījusi lielāku atzinību. Krievija ir dusmīga, ka tās agresiju pret Ukrainu pasaule «nesaprot», jo tā savās acīs tikai «aizsargā krievvalodīgos civiliedzīvotājus no fašistu bandām». Krima esot «vēsturiski» vienmēr bijusi krievu zeme, un tagad tiekot atjaunots kādreiz zudušais «taisnīgums». Šie argumenti Krievijai šķiet pārliecinoši, un viņi pukojas par Rietumiem, kuri negrib saprast šīs «acīmredzamās» patiesības. Un kā pēdējo argumentu sper vaļā – bet kā tad ASV pati rīkojās Lībijā, Irākā, Kosovā, Dienvidslāvijā un citur? Ar ko tad ASV iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās labāka par mūsu «draudzīgo» palīdzību Krimas tautiešiem? Un iebrauc auzās. Kāpēc?
Visos gadījumos, kad Rietumi (lasi: ASV) ir lietojuši militāru spēku pret kādu citu valsti, tam ir bijis nopietns iemesls. Pirms iebrukuma ir bijuši ilgstoši mēģinājumi risināt problēmas diplomātiskā ceļā. Ir notikušas neskaitāmas konsultācijas ar citām valstīm un izveidota atbalstošo valstu koalīcija. Krievijas un Ukrainas (Krimas) gadījumā viss ir pilnīgi citādi. Pamats agresijai nav nekāds, jo nekādas krievvalodīgo apspiešanas nenotiek un to aizstāvību varētu garantēt Rietumi un Jaceņuka valdība Kijevā. Šim nolūkam nav nepieciešams Krimā ievest anonīmos karotājus ar kalašņikoviem. Krievija ir rupji pārkāpusi visas starptautisko tiesību normas un palikusi pilnīgi viena. Tā arī ir vislielākā atšķirība no Krievijas propagandistu piesauktajiem ASV precedentiem. Kad militāro spēku lieto ASV, tai vienmēr izdodas sapulcināt sabiedroto koalīciju un spēka lietošanas jautājumi tiek ilgi apspriesti augstākajos starpvalstu forumos, ieskaitot ANO. Krievija atļaujas atklāti melot (noliedzot saistības ar tā dēvētajiem pašaizsardzības spēkiem Krimā) un darboties bez sabiedrotajiem. Vienīgā valsts, kura izteikusi Krievijai atbalstu, ir nemieru plosītā Venecuēla. Pat tuvākās Krievijas partneres Eirāzijas muitas ūnijā Baltkrievija un Kazahstāna klusē, kā ūdeni mutē ieņēmušas, un savus novērotājus uz Krimas «referendumu» nesūtīs. Krievijai nav sabiedroto, un šis neapstrīdamais fakts liek domāt, ka tai nav taisnība, lai kā mēģinātu izlocīties Kremļa propagandisti.
Lai ko mēs domātu par leģionāriem un 16. marta gājienu uz Brīvības pieminekli, pasaulē mums šajā jautājumā nav sabiedroto. Valdības ministrs Einārs Cilinskis gadiem 16. martā esot gājis pie Brīvības pieminekļa un sola to darīt arī šogad. Bet šogad viņš vairs nav tikai privātpersona Cilinskis. Šogad viņš ir valdības ministrs, kurš pārstāv vairs ne tikai sevi, bet arī valsti. Šajā situācijā viņam ir jāspēj rīkoties valstiski, lai kā arī cilvēkam Cilinskim gribētos darīt citādi. Tieši domājot valstiski, Cilinskis pierādītu, ka viņam nav nekā kopīga ar Putinu, kurš cenšas visai pasaulei pierādīt, ka viņam piekāst, ko pasaule par viņu domā. Karstām galvām šī pašpuikas poza var likties aizraujoša, bet nopietniem cilvēkiem tā šķiet puiciska. Cilinskis varētu nodemonstrēt valsvīra cienīgu stāju.