Krievijas prezidents Vladimirs Putins neuzstājas bieži un dara to tikai tad, kad jūtas ar kaut ko apmierināts. Vaļīgā stilā ieturētā Putina tikšanās ar žurnālistiem otrdien bija iecerēta kā apliecinājums faktiskam Ukrainas krīzes atrisinājumam. Viss galvenajos vilcienos esot beidzies tieši tā, kā Krievija vēlējusies.
Tālākais ir vien tehniskas dabas problēmas. Krima turpmāk būs patstāvīga valstiska struktūra; Ukrainas dienvidaustrumos darbosies pusautonomas prokrieviskas apgabalu administrācijas, un ar centrālo Kijevas valdību būs nopietna saruna pēc prezidenta vēlēšanām. Tas tā notiks, ja Ukraina uzvedīsies pietiekami saprātīgi (lasi: paklausīgi). Ja Ukraina nesapratīs Putina mājienu ar mietu, tad tiks realizēts sliktākais scenārijs, kurš paredz Krievijas spēka lietošanu un Ukrainas dezintegrāciju. Par kaut kādām nopietnām Rietumu sankcijām nav pat runas, un Putins ir pārliecināts, ka Rietumi Krievijai neko patiešām sāpīgu pat necentīsies nodarīt. Lai kā to negribētos atzīt, Putins atkal Rietumus ir aptinis ap pirkstu.
Man personiski nav šaubu, ka Putina rīcība (un arī izpratne par lietu kārtību) ir ļoti bīstama un pārredzamā nākotnē rada draudus mieram Eiropā un visā pasaulē. Izmantotais iegansts (krievvaldīgo aizstāvība svešas valsts teritorijā), ar kuru Putins attaisno savu rīcību, raisa tiešas paralēles ar Hitlera rīcību pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Diemžēl tajā pašā laikā jāsaprot, ka Latvijas iespējas savaldīt agresīvi noskaņoto austrumu kaimiņu ir visai mazas. Kā noprotams no ārlietu ministra Edgara Rinkēviča teiktā, Latvija ES ārlietu ministru sanāksmē paudusi pietiekami stingru nostāju, bet kopīgais paziņojums ir kompromiss, kādu nu 28 valstīm izdevies sasniegt. Latvija darīja ko spēja, bet tagad vairs nav jēgas lieki tricināt gaisu, jo, kā teicis viens ciniķis – ja pūdelis lēkās apkārt lācim un vaukšķēs, tad pats būs vainīgs, ja to saplosīs. Kāds LU profesors, Rietumu politikas speciālists, privātā sarunā skaidri atzina, ka Rietumi nevēlas saskatīt Putina bīstamību un ir gatavi kāpt tieši uz tiem pašiem grābekļiem, kurus savulaik Minhenē jau bija izlicis Hitlers. Ko mums, kurus Putina potenciālās darbības apdraud vistiešāk, darīt tālāk situācijā, kad Rietumi ne uz ko vairāk kā draudīgi pakratīt ar pirkstu nav gatavi?
Prezidenta Andra Bērziņa izteikumus pēc Nacionālās drošības padomes sēdes var reducēt uz – mūsu rīcībā nav reālu instrumentu, ar kuriem ietekmēt Krieviju, un atliek vien cerēt, ka nekas ļauns nenotiks. Šie pasīvie izteikumi daudzus saniknoja, bet jābūt reālistiem – kas mūsu valsts augstākajām amatpersonām būtu jāsaka? To, ka Putins ir 21. gadsimta Hitlers, var teikt žurnālisti, politologi, atbildīgos amatos neesoši politiķi un jebkura cita privātpersona, par kuras izteikumiem atbild vienīgi viņš pats. Augstām valsts amatpersonām katrs vārds ir rūpīgi jāizsver un jārēķinās, kādas sekas tas atstās. No šāda aspekta varam būt tikai apmierināti, ka mūsu prezidents necenšas skriet ratiem pa priekšu, tukši kliegt un draudēt, jo nekas politiķi nepadara nožēlojamāku kā tukšu draudu izkliegšana. Tie citkārt nekritiskie Rietumu pielūdzēji, kuri internetā kaunina mūsu prezidentu, kaut kā vienlaikus neredz, ka tieši mūsu «Rietumu draugi» dod mūsu prezidentam skaidrus mājienus, ka «labāk lāci nekaitināt». Pārmetumi tad drīzāk būtu jāizsaka Vācijas ārlietu ministram Frankam Valteram Štainmeieram, kurš iebilst pat pret iespējamu (uzsveru – tikai iespējamu) Putina Krievijas izslēgšanu no G8 valstu klubiņa.
Putina agresīvā uzvedība un Rietumu kuslā reakcija uz to liek mums būt uzmanīgiem un sevišķi atbildīgiem. Darīt visu, lai sabiedrību saliedētu, nevis šķeltu. Diemžēl pārmetumi prezidentam liecina, ka daudzi to nav sapratuši un joprojām domā, ka var bezatbildīgi bļaustīties un par iespējamām sekām nedomāt. Bezrūpības laiks diemžēl ir pagājis, un vienīgi no mūsu visu kopējās ticības savai valstij būs atkarīgs, vai Latvijai dzīvot saules mūžu.