Uz ko cer Krievijas prezidents Vladimirs Putins, un no kā baidās tie, kurus apdraud Krievijas iespējamā agresija? Uz to, ka Rietumu lielvaras centīsies saglabāt pieņemamas (lai neteiktu – labas vai pat draudzīgas) attiecības ar Krieviju un piekopt samierniecisku taktiku, lai ko tā arī darītu.
Tieši par to bažījās bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, intervijā LTV Panorāmai sakot, ka viņai «pretīga Rietumu valstu gļēvā reakcija uz Krievijas agresiju pret Ukrainu». Diemžēl šīm bažām ir pamats. Vācijas kanclere Angela Merkele paziņojusi, ka telefonsarunā ar Putinu esot vienojusies par kopīgas darba grupas izveidi Krimas notikumu izmeklēšanai. Šī vienošanās pēc būtības nozīmē, ka bandīts piedalīsies nozieguma, kuru pats izdarījis, izmeklēšanā. Šis Merkeles «diplomātiskais sasniegums» liecina, ka vai nu viņa ir tāda ranga politiķei nepiedodami naiva (kas ir mazticami), vai arī atrodas ar Putinu «racionālas sadarbības» attiecībās. Proti, Putina rīcība viņai nešķiet pilnīgi nepieņemama. To nepieciešams tikai iesaiņot daudzmaz pieņemamā iepakojumā. Par Vācijas – Krievijas ģeopolitisko aliansi Austrumeiropas interešu sfēru sadalīšanā jau gadiem brīdina Polijas konservatīvās aprindas. Ja agrāk viņu konspirācijas teorijas visbiežāk izraisīja ironisku vīpsnu, tad jāatzīst, ka tagad vīpsnu jau izraisa tie, kas nenovērtē lielvaru cinismu.
Viens no efektīvākajiem Krievijas ietekmēšanas veidiem ir starptautiskā izolācija. Rietumu valstis jau pārtraukušas sagatavošanās priekšdarbus G-8 samitam, kas jūnijā paredzēts Sočos. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs brīdinājis, ka Krievijas agresijas turpināšanas gadījumā tā varētu tikt izslēgta no G-8 valstu klubiņa. Tas godkārīgajam Putinam, kurš alkst sēdēt ar pasaules varenajiem pie viena galda, būtu liels trieciens. Taču arī šeit vecajam čekistam palīgā nāk viņa vācu draugi, kas sola Krievijai saglabāt tās vietu klubiņā. Grūti noticēt, ka Vācijas politiskā elite nesaprot Putina spēli un ļaujas Krievijas propagandas iemidzinošajai iedarbībai. Daudz ticamāk, ka viņi ar Putinu sadarbojas, nelolojot ilūzijas par Krievijas civilizēto dabu. Viņi to dara lielā biznesa interesēs, kuram Austrumu tirgus ir nežēlīgs, bet ārkārtīgi ienesīgs. Runājot ar Putinu, viņi saprot, kas atrodas otrā pusē, taču vadās vienīgi pēc salta aprēķina. Un izliekas, ka tic Putina pasakām par krievvalodīgo aizstāvēšanu Ukrainā.
Putina stratēģija balstās uz pieņēmumu par Rietumu gļēvulību un tieksmi tirgoties. Rietumos vienkārši nesaprot krievu domāšanas loģiku. Tur iedomājas, ka krievi caurmērā domā tāpat kā viņi, un nesaprot, ka krievi vienkārši ņirgājas par Rietumu «miermīlību un savaldību». Krievijas centrālā ideoloģiskā doktrīna nosaka, ka Rietumu liberālisms ar tā homoseksuālo lobiju priekšgalā turienes sabiedrību pārvērš gļēvā, nevīrišķīgā patērētāju masā, kura nav spējīga sevi aizstāvēt, un pēc ielu bandu likumiem tas, kurš nespēj sevi aizstāvēt, ir iznīcināms. Nav šaubu, ka Putins bērnībā un jaunībā ir piedalījies dažādos ielu kautiņos, bet ir lielas šaubas, vai šādās pusaudžu «izpriecās» ir piedalījies kāds no Rietumu līderiem. Atbilstoši Krievijas priekšstatiem par labo un ļauno šī Putina «kaušļa» pieredze dod viņam papildu priekšrocības attiecībās ar «gļēvajiem un neizlēmīgajiem» Rietumiem. Tā kā visu nosaka vien militārs spēks un gatavība to lietot, vienīgi ASV vēl esot palicis kā vērā ņemams pretinieks, ar kuru jārēķinās, bet demokrātu vadībā arī tas drīz deģenerēšoties līdz ES muldoņu līmenim.
Tieši militāro iespēju glorifikācijas kontekstā jāsaprot 9. maija svinēšana Krievijā, kas pacelta gluži vai valsts galveno svētku līmenī, jo tiek slavināta Krievijas karavīru pašaizliedzība, kādu «izkurtējušie» Rietumi pat nevarot iedomāties. Pagaidām Rietumu kuslā reakcija uz Krievijas rīcību Ukrainā liecina, ka Putina aprēķins bijis nekļūdīgs. Mums, kas Krievijas kaušļu loģiku saprot labāk, ir jāpalīdz Rietumu sabiedrībai saprast, ar ko tai ir darīšana.