Nesaskaņas, ultimāti, augstprātība, savstarpēja neuzticēšanās, greizsirdība ir vārdi, kas raksturoja līdzšinējo valdošo koalīciju. Jau vasarā Valsts prezidents Andris Bērziņš valdošo gaisotni valdībā nodēvēja par vājprāta murgiem.
Tādā garā turpinot, Rīgas scenārija atkārtošanās pēc nākamruden paredzētajām Saeimas vēlēšanām kļuva arvien ticamāka. Šodienas politiskās darba kārtības noteicējiem – zaķiem, čigānēm, čepānēm un citiem – draudēja netīkamā iespēja piepulcēties blakus pulkiem un ēlertēm kādā Jāņa Mārtiņa Skujas organizētā piketā.
Visi saprata, ka situācija neveidojas valdošajām partijām labvēlīgi, par ko liecināja novembrī (vēl pirms Zolitūdes traģēdijas) veiktās sabiedriskās domas aptaujas. Taču viena lieta ir saprast, ka kaut kas neiet kā nākas, bet cita – kaut ko darīt, lai lietas labotu. Kā teikts kādā kādreiz slavenā lietuviešu filmas nosaukumā – neviens negribēja mirt un lēkt no ierakumiem ārā pirmais. Visi gaidīja uz kādu, kurš valsts intereses stādīs augstāk nekā savu politisko tēlu un riskēs atšķetināt šo politisko intrigu mudžekli. Un sagaidīja.
Prezidents atšķirībā no nospiedošā Latvijas politiķu vairākuma nevienam neko necenšas pierādīt. Viņš nesatraucas, ko par viņu teiks skaļie Vienotības propagandisti medijos un, ierosinot premjerministram Valdim Dombrovskim atkāpties, pasniedza valdošajiem palīdzīgu roku. Bet kā teikts senā latviešu parunā – izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā. Atbilstoši šai parunai rīkojās Vienotības rūdītie politiskie intriganti.
Tā vietā, lai pateiktu prezidentam paldies, ka viņš palīdzējis atrisināt pašu samudžinātās attiecības koalīcijā, Vienotība, atkārtoti virzot premjerministra amatam jau noraidītu kandidātu, cenšas prezidentam skaidri norādīt, kurš te ir galvenais. Ja jau tas viens premjera kandidāts – Artis Pabriks – ir tik neapstrīdami izcils, tad kāpēc sākumā tam blakus tika nostādīti vēl divi citi? Neprofesionalitāte, paviršība, ierastā nevērība pret citiem?
Ja paskatāmies uz notikušo plašākā perspektīvā, tad redzam, ka Vienotībai ir izdevies izgrābt ogles ar svešām rokām un iziet no Zolitūdes traģēdijas kā politiskajiem ieguvējiem. Pēc notikušās traģēdijas valdības un īpaši jau premjera kuslums necēla valdošo partiju akcijas, taču tagad viņi atkal ir zirgā. Diezgan neveiksmīgā politiskā spēle tika pārtraukta un sākta no jauna. Pēc savas piespiedu demisijas Valdis Dombrovskis pārvērtās par žēlojamu cilvēku, kuram nodarījuši pāri, kas atbilstoši latviskajai mentalitātei viņu padarīja tautai vēl tuvāku. Pēc Zolitūdes traģēdijas gaisā virmoja ideja pēc kādas jaunas, pilnīgi citas politiskās kultūras, bet tagad redzam, ka ne tikai nekas nemainās, bet pat netiek imitēta kāda uzvedības korekcija.
Vienotība demonstrē, ka politiskajā dziesmu grāmatā netiks mainīta neviena nots. Politisko eliti tas nomierina, jo pēc Zolitūdes traģēdijas un prezidenta asās reakcijas tā uz brīdi mazliet satraucās. Tagad tā pamazām atgūstas un ir gatava atkal saliedēties ap «mūsu laikmeta godu, prātu un sirdsapziņu» – Vienotību. Dziesma paliek nemainīga. Vai vēlētājus apmierina šī neko nemainīšanas politika? To rādīs nākamā gada Saeimas vēlēšanas.