Grūtā brīdī vienmēr atklājas, kas kurš ir. Brīdī, kad apkārt viss brūk un jūk, parādās – kurš ir tas, uz kuru var paļauties.
Tādos brīžos parādās, kurš ir tas, kuram cilvēki seko un kura vārdus kāri tver, meklējot mierinājumu šodienai un spēku rītdienai. Šādos brīžos parādās, kurš ir nācijas līderis un vada valsti.
Lai cik skumji to būtu atskārst, bet Zolitūdes traģēdija parādīja, ka mūsu ilggadējais premjers Valdis Dombrovskis šāds līderis diemžēl nav. Nācijai grūtā brīdī viņš neatrada sevī spēku uzrunāt tautu un izdarīt visu, lai tā nejustos kā bāreņu tauta, kura pamesta viena likteņa varā. Protams, ka tauta izjuta visdziļāko cieņu un pateicību pret glābējiem un visiem tiem, kas šajās dienās, nežēlojot sevi, smagi strādāja, bet cilvēkiem ir nepieciešams arī kas cits. Lai cik garā liela un stipra būtu tauta, tai nepieciešams cilvēks, kurš ar savu personas spēku demonstrē gatavību uzņemties kaut daļu smaguma, kas uzgulst cilvēkiem tik grūtā brīdī. Nekā tāda mēs nesagaidījām. Šo nācijas līderu funkciju pildīja Jānis Geste, Judīte Čunka un citi televīzijas cilvēki. Savukārt premjers lika atcerēties kādreiz slavenu Latvijas pirmā polittehnologa Joahima Zīgerista iecienītu salīdzinājumu ar zemūdeni. Tiklīdz kādas nepatikšanas, tā politiķis, šajā gadījumā premjers Dombrovskis, ienirst, bet, kad briesmas ir garām, tad iznirst. Tieši pēc šādas formulas rīkojās mūsu valdības vadītājs.
Sociālajos tīklos jau tiek uzdots jautājums, vai Dombrovskim nebūs kauns teikt uzrunu tautai Jaungada naktī, ja viņam nebija ko teikt tautai tik traģiskā brīdī? Sociālajā tīklā twitter premjera preses sekretārs Mārtiņš Panke taisnojās, ka «premjers šajās dienās ir atsaucies uz visiem sabiedrisko mediju aicinājumiem». Šī premjera preses sekretāra atbilde ir ļoti zīmīga no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tā ārkārtīgi precīzi raksturo premjera darba stilu un domāšanu: «premjers šajās dienās ir atsaucies...» . Tas ir, premjers tikai pasīvi atsaucas, nevis pats iniciē notikumus un tos vada. Otrkārt, līdzīgi kā bēdīgi slavenajā gadījumā ar Maxima veikala tīkla vadību, taisnošanās jāuzņemas preses sekretāram, nevis pašai amatpersonai. Valdis Dombrovskis arī atrodas tajos pašos sociālajos tīklos un vienmēr cenšas atgādināt par kādām pozitīvām ziņām. Pat ja viņa kontu apkalpo tas pats preses sekretārs, Dombrovskis varēja viņam pateikt, ko teikt tiem vairāk nekā 25 000 sekotāju, kas gaidīja no premjera kaut vai vienu 140 zīmju tvītu. Nesagaidīja. Treškārt, izrādās, ka premjera sekretāra teiktais ir meli, jo pirmdien LTV Rīta Panorāmā žurnālists premjeram tieši pārmeta, ka piektdienas rītā viņš neesot pat bijis gatavs īsai telefona sarunai, uz ko Dombrovskis atbildēja, ka «kādam jau arī jāstrādā». It kā pārmetuma izteicēji šī traģiskā notikuma laikā gulētu uz dīvāniem.
Valdis Dombrovskis savā 18. novembra ierakstā sociālajā tīklā twitter novēl katram no mums «izjust lepnumu par sevi un savu valsti». Daudzi šajās dienās patiesi izjuta lepnumu par tautas spēju saliedēties, palīdzēt viens otram grūtajā brīdī. Īsā laikā tika saziedoti vairāk nekā 300 000 latu cietušo atbalstam. Cilvēki jutās lepni par glābēju pašaizliedzīgo darbu. Taču viņiem šajās dienās bija maz iemeslu lepnumam par savu valsti. Bēdīgākais, ka jau tuvākajā laikā šo iemeslu var kļūt vēl mazāk, jo pamazām atklājas, cik cieši saaugušas būvniecības biznesa struktūras ar politiskajām aprindām valdībā. Par to vēl tiks daudz runāts, bet jau šobrīd var droši teikt – kas īsti vada mūsu valsti, skaidrs nav. Katrā ziņā tas nav premjers Valdis Dombrovskis.