Dusmas nav labākais padomdevējs, jo dusmu uzplūdā var pateikt ko tādu, ko labāk paturēt pie sevis.
Dusmās šīs slēptākās domas var izlauzties uz āru. Tieši tā sanācis finanšu ministram Andrim Vilkam, kurš pagājušās piektdienas vakarā, sēžot automašīnu sastrēgumā uz Vidzemes šosejas, sanervozējās un sociālajā tīklā twitter atklāja, ko patiesībā domā par Latviju un latviešu tautu. Šķendējoties par ceļu remontu un tiem, kas to veic, Vilks twiterī izpauda savas patiesās vēlmes: «Jo ātrāk mums būs ārvalstu ceļu būvnieki, jo labāk.»
Var jau teikt, ka viņš izteicās tikai par ceļu būvniekiem, bet vai tad šajā nozarē strādājošie ir kāda īpaša latviešu tautas daļa? Tā sliktākā un necienīgākā? Nē, ceļu būvē strādā tādi paši latvieši kā visur citur – labāki un sliktāki, bet caurmērā tādi paši. Tādējādi var secināt, ka Vilks nav augstās domās par savu tautu un priecātos, ja Latvijas iedzīvotājus varētu nomainīt ar kādiem citiem – ārzemniekiem. Turpinot Vilka domu, varam iet vēl tālāk un teikt: «Jo ātrāk mums būs ārvalstu valsts pārvalde un ministri, jo labāk.» Kam gan mums visi šie vilki, viņķeles un sprūdži? Paņemsim no ārvalstīm pārvaldniekus, un gan jau viņi pratīs labāk mūs pārvaldīt. Tā varam tālu aiziet.
Jāatzīst, ka Vilka izteikumi nepārsteidz. Tie precīzi iekļaujas Vienotības domāšanas modelī, kur viss latviskais ir nievājams un izskaužams un viss ārzemnieciskais (rietumnieciskais) labs un nekritiski pārņemams. Vilks acīmredzami ir nelaimīgs, ka viņam jāstrādā valdībā, kura pārvalda tik tumšu un atpalikušu tautu. Viņš, tāpat kā vairums siles biedru Vienotības krekliņos, savos sapņos jau ir Briselē vai Frankfurtē, kur ceļus remontē, neveidojot sastrēgumus.
Iespējams, ka citās valstīs patiešām ceļu būves iepirkumos tiek iekļauts punkts par to, ka remonti jāveic, novēršot vai samazinot sastrēgumu veidošanās iespējas, taču Latvijā likums paredz tikai vienu galveno iepirkuma izvēles kritēriju – proti, priekšroka ir lētākajam piedāvājumam. Dažādu nozaru uzņēmēji jau sen kā aicina pārskatīt šo šaubīgo un kvalitātes latiņu pazeminošo uzstādījumu, taču nekas nemainās. Ar taupības garu apsēstā valdošā koalīcija ignorē tautas gudrību, ka skopais maksā divreiz, un stūrgalvīgi turas pie principa – ka tik lētāk. Rezultātā iepirkumos bieži uzvar tie, kuri izvairās no nodokļu nomaksas, izmanto apšaubāmas kvalifikācijas darbaspēku un citādi cenšas ietaupīt tur, kur to nedrīkst darīt. Tā nav tikai ceļu būvnieku problēma. Tā ir visu Latvijas godīgo uzņēmēju problēma.
Latvijas ceļu būvnieki jau tagad strādā smagas starptautiskās konkurences apstākļos, un Vilka sapnis par ārvalstu būvnieku dominanci jau ir daļēji piepildījies. Vēl jau daži vietējie būvnieki spirinās. Tikai cik ilgi? Kamēr citās valstīs tiek darīts viss, lai iepirkumos uzvarētu vietējie uzņēmēji, pie mums lielās ārvalstu un to meitas kompānijas uzvedas kā saimnieki. Piemēram, starptautiskā būvniecības giganta Strabag Latvijas meitas kompānijas vadītājs Māris Paiders sūdzas par nesen kā notikušo it kā ES procedūrai neatbilstošo pārbaudi. Asfaltbetona seguma paraugu ņēmējiem (starp kuriem bija gan premjers Valdis Dombrovskis, gan satiksmes ministrs Anrijs Matīss) tiek aizrādīts, ka paraugu ņemšanā jāpiedalās arī alternatīvai ceļu būvnieku pieaicinātai laboratorijai, kas tajā pašā vietā ņemtu paraugu, bet kas neesot darīts. Viss jau būtu pareizi, ja vien tā pati būvfirma pirms kāda laika pati neorganizētu citiem tādas pašas vienpusējas pārbaudes, un tad ne par kādām ES procedūras normām nerunāja.
Skaidrs, ka ceļu būvē, tāpat kā citās nozarēs, pastāv sīva konkurence un dažkārt tā bīstami balansē uz godīguma un pat likumības robežas. Taču, piemēram, sportā nerakstīts likums skan, ka tiesneši strīdīgās situācijās nedaudz labvēlīgāki ir pret mājiniekiem. Diemžēl šis nerakstītais likums darbojas gandrīz visur, izņemot Latviju. Kaut kā ir iegājies, ka uz Latvijas zemes pat sporta tiesneši nejūt respektu pret vietējo publiku. Par to nav jābrīnās, ja pat Latvijas ministri, uz savējiem skatoties, rauc degunu un sapņaini gaida ārzemniekus.