Ja kāds hipotētisks bukmeikeru kantoris pieņemtu derības uz to, kurā reģionā izšķilsies dzirkstele, kura izraisīs trešo pasaules karu, tad mazākais koeficients būtu, liekot likmi uz Tuvajiem Austrumiem. Jau vairāk nekā pusgadsimtu šis ir pasaules sprādzienbīstamākais reģions.
Pēdējo laiku notikumi Ēģiptē varbūt arī nedraud ar potenciālu globālo sprādzienu, taču stabilitāti reģionā tie nevairo. Notikumi Ēģiptē Latvijas sabiedrībai svarīgi arī tāpēc, ka šīs valsts kūrortus iecienījuši mūsu tūristi un daudziem tā ir gandrīz vienīgā pieejamā vieta, kur baudīt sauli arī ziemas sezonā.
Par tā dēvēto arābu pavasari pasaulē klīst visdažādākās konspirāciju teorijas, kurām katrai ir sava daļa taisnības. Skaidrs, ka iedzīvotāju skaita straujais pieaugums reģionā un pārtikas cenu lēciens pasaulē 2011. gadā kombinācijā ar vispārējo ekonomisko krīzi radīja ļoti labvēlīgus priekšnoteikumus varas maiņai daudzās arābu valstīs. Naivi iedomāties, ka revolūcijas var izraisīt ar sociālo tīklu (twitter un facebook) palīdzību. Revolūcijas vienmēr kāds organizē, un šim nolūkam nepieciešami ievērojami resursi. Ilgstoši pie varas esošiem režīmiem (kāds bija arī Mubāraka režīms Ēģiptē) ar laiku iestājas zināms nogurums, kad esošā politiskā elite pamazām zaudē krampi, bet pie nosacītās siles durvīm jau drūzmējas nākamie pretendenti uz sava pīrāga daļu. Ja vēl uzrodas kāda autoritatīva organizācija un bagātīgi sponsori, tad revolūciju uztaisīt nav grūti. Par šādu autoritatīvu organizāciju kļuva Musulmaņu brālība, bet par finansēm parūpējās Katara, kuras toreizējais šeihs Hamads al Tanī sevi redzēja kā reģiona galveno figūru bīdītājs. Tunisijā, Lībijā un Ēģiptē revolūcijas bija sekmīgas un pie varas nāca Katarai labvēlīgi islāmistu režīmi. Jāpiebilst, ka visas šīs varas maiņas atbalstīja (Lībijas gadījumā arī militāri) Rietumi. Pieļauju, ka šis atbalsts sakņojās Kataras neierobežotajās finanšu iespējās, jo cita racionāla izskaidrojuma sunnītu novirziena islāmistu atbalstam nav.
Taču situācijas destabilizācija reģionā izraisīja neapmierinātību citos reģiona līderos. Rezultātā Katara nonāca zināmā izolācijā pat starp saviem tuvākajiem sabiedrotajiem – citām Persijas līča monarhijām. Nav īsti skaidras visas aizkulišu peripetijas, bet šā gada 24. jūnijā Kataras šeihs Hamads al Tanī labprātīgi atdeva troni savam dēlam Tamimam. Var to uzskatīt par sagadīšanos, bet pēc nedēļas Kataras pirms tam kvēli atbalstītais Ēģiptes prezidents Mohammeds Mursi tika gāzts un jaunais Kataras šeihs šo vēsti uztvēra apbrīnojami mierīgi, un nekādi demarši (piemēram, draudi saraut diplomātiskās attiecības) nesekoja. Pēc pagājušās piektdienas asinspirts, kad Ēģiptē vardarbīgi tika izklīdinātas Mursi atbalstītāju demonstrācijas, Musulmaņu brālības sponsori diezgan skaidri norādīja, ka neatbalstīs turpmāku nekārtību organizēšanu.
Arābu valstīs pieaug vilšanās tā dēvētājās revolūcijās un stiprinās pārliecība, ka no tām vislielākā ieguvēja ir Izraēla, jo pašreizējais notikumu attīstības scenārijs visvairāk atbilst tā dēvētajam Odeda Jinona plānam, kurš izstrādāts vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados un paredz Izraēlas kaimiņvalstu – Irākas, Libānas, Sīrijas, Lībijas, Sudānas, Somālijas un Irānas – sadalīšanu atsevišķās sīkās satelītvalstīs. Sudāna jau ir sadalīta, Sīrija gandrīz, arī Irāka ir tuvu tam, un valsts sadalīšanās reāli draud Libānai un Lībijai. Lai arī Ēģipte nav minēta sākotnējā plāna redakcijā, pašreizējā notikumu attīstība liek domāt, ka arī Ēģiptei draud sairums.
Tieši Ēģiptes valstiskais trauslums liek cerēt, ka bažas par pilsoņu kara neizbēgamību šajā valstī ir pārspīlētas. Pilsoņu karus, tāpat kā revolūcijas, kādam ir jāfinansē. Ja Musulmaņu brālības sponsori norādījuši, ka nemierus neatbalstīs, tad pilsoņu kara nebūs un Ēģiptes dezintegrācija nenotiks. Tas gan neizslēdz atsevišķus terora aktus, no kuriem izvairīties diez vai izdosies. Jautājums, vai Ēģipte spēs nosargāt tūrisma industriju no šiem terora aktiem? Ņemot vērā vietējās varas ekonomisko ieinteresētību tūrisma apjomos, šā jautājuma pozitīvam risinājumam tiks pievērsta pastiprināta uzmanība. Jebkurā gadījumā Latvijas interesēs ir mazāk vardarbības reģionā un produktīvākas sarunas miera procesā. Stipra Izraēla un stabilas arābu valstis (tajā skaitā Palestīnas valsts), lūk, vispārējā miera formula.