Latvijas politiķi un amatpersonas ir vai nu naivi, vai arī vienkārši maldina sabiedrību, paužot cerību, ka Latvijas pēdējo gadu priekšzīmīgā finansiālā disciplīna palīdzēs saņemt vairāk līdzekļu no Eiropas Savienības (ES) Kohēzijas fonda.
ES norit karstas diskusijas par 2014.–2020. gada kohēzijas finansējuma apjomu un sadales principiem. Nākamā daudzgadu budžeta lielās līnijas jāiezīmē līdz jūnija beigām.
Mēģiniet to pārdot vēlētājiem!
Latvijas neapmierinātību izraisījis EK priekšlikums ieviest ierobežojumu kohēzijas finansējuma apguvei, nosakot dalībvalstīm vienādus absorbcijas griestus 2,5% no IKP. Latvijas nacionālā pozīcija: to neatbalstīt, jo šādi mākslīgi ierobežojumi ļoti negatīvi ietekmētu Latvijas tautsaimniecību un nozīmētu par 16–18% mazāku kohēzijas naudas aploksni nekā 2007.–2013. gada periodā.
Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāja Zanda Kalniņa-Lukaševica nesen ziņoja, ka sarunās par kohēzijas finansējumu «jāņem vērā mūsu valsts realizētā sabalansētā un atbildīgā fiskālā politika». Līdzīgu viedokli pauduši arī atsevišķi komisijas un Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji. Taču šādi «pārdot» skarbo budžeta griešanas politiku vai stāstīt pasaciņas politiķi var censties tikai pašmājās. Lai arī ES amatpersonas tām izdevīgā situācijā Latviju piesaukušas kā piemēru noteiktu budžeta rāmju ievērošanai pat krīzes laikā,
tas nebūt nenozīmē atalgošanu ar labākiem finanšu nosacījumiem.
Jautāts, vai Latvijas labā finansiālā uzvedība pēdējos gados varētu būt arguments pieejamo finanšu palielināšanai, par fondu vadību atbildīgā Reģionu direktorāta pārstāvis, kurš gan nevēlējās būt citēts, atzina, ka «kohēzijas piešķīrumu tas tieši neietekmēs». «Bet laba fiskālā uzvedība ir pašas valsts interesēs, jo tā dod cerības izaugsmei, kas savukārt var celt IKP rādītājus, kas tiek izmantoti kohēzijas līdzekļu piešķiršanai. Bet EK neatalgos izcilu finansiālo uzvedību ar lielākiem kohēzijas līdzekļiem. Vienīgais atalgojums par to varētu nākt no vēlētājiem,» strikta bija EK amatpersona.
Vētīt efektivitāti
Tieša saistība kohēzijas maksājumiem ar budžeta disciplīnu ir vien tad, ja šī disciplīna tiek būtiski pārkāpta (lai gan arī te varētu runāt par selektīvu attieksmi pret valstīm) un valsts atkārtoti nereaģē uz EK rekomendācijām par makroekonomisko politiku – tad daļa vai viss kohēzijas fonda finansējums var tikt apturēts. Tā ES valstu finanšu ministri martā nolēma uz gadu iesaldēt kohēzijas maksājumus Ungārijai 495 miljonu eiro apmērā, dodot laiku līdz 22. jūnijam būtiski samazināt budžeta deficītu. Šāds soda mērs par fiskālo nedisciplinētību ES piemērots pirmo reizi, bet daļas kohēzijas maksājumu pagaidu apturēšana, kā tas noticis ar Latviju, gan ir samērā ierasta parādība. Iemesls Latvijas gadījumā esot trūkumi fondu uzraudzībā – FM trūkstot ietekmes mehānisma uz nozaru ministriju un aģentūru pieņemtajiem lēmumiem par ES fondu līdzekļu izlietojumu, lai gan fondu vadības un kontroles sistēmu EK iepriekš akreditēja.
Tad jau drīzāk varētu pārmest līdzekļu izlietošanas efektivitāti, ko kritizējusi arī EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka, sakot, ka nereti nauda ieguldīta tur, kur to vieglāk apgūt, nevis kur tai būtu lielāka efektivitāte, lēni tiek apgūts finansējums uzņēmējdarbībā un inovācijās. Jautājums par kohēzijas politikas efektivitāti ir aktuāls arī citās valstīs. EK ierēdņa atbilde, ka «bez kohēzijas politikas daudzas valstis būtu sliktākā situācijā un tā palīdzējusi mīkstināt krīzes sekas» nav diez cik pārliecinoša.
Taču domāt par efektivitāti Latvijai vajadzētu, nevis lai tikai formāli atskaitītos Briselei, bet lai tiešām sildītu Latvijas dzestro un ne īpaši ilgtspējīgo, mazražojošo ekonomiku. Maksājumu apturēšanai, kā arī cīņai par augstākiem to griestiem nākamajā finanšu periodā vajadzētu būt impulsam, lai paši savu interešu vārdā pārskatītu rezultātu, nevis tikai savilktu ciparus budžeta ailītēs. Tās rezultāts – lineārā griešana jeb «priekšzīmīgā fiskālā uzvedība» arī ir IKP kritums un tam sekojošais samazinātais fondu finansējums.
Ieguldīt mērķtiecīgāk
Latvijas pārstāvniecības ES vadītāja Ilze Juhansone cer, ka Latvijas kohēzijas aploksne nākamajā finanšu periodā tomēr nesamazināsies par 16–18%, kā tas būtu, īstenojot EK priekšlikumu par 2,5% griestu no IKP piemērošanu. «Eiropas institūcijas konceptuāli ir piekritušas, ka šāds samazinājums nav taisnīgs, un tagad strādājam ar atsevišķām dalībvalstīm, lai panāktu, ka mūsu aploksne vismaz nebūtu mazāka kā pašlaik. Piemērojot šos griestus, mazākus maksājumus nekā šajā periodā saņemtu Latvija, Lietuva, Igaunija un Ungārija, citām valstīm, piemēram, Polijai, tie pat pieaugtu,» atzīst I. Juhansone. Esot gatavība meklēt «individuālus risinājumus šīm valstīm» (Igaunijai, pēc jaunākajiem datiem, iespējams, nebūs samazinājums) – tas varētu būt kāds formulas papildinājums, bet ne 2,5% griestu atcelšana vai naudas atņemšana citām valstīm. Papildu līdzekļus varētu rast, piemēram, mainot kādas prognozes, aprēķinus – «tās ir nelielas summas Eiropas līmenī, bet ļoti nozīmīgas Latvijas ekonomikai», pauž I. Juhansone.
Jautājums – kā var izlīdzināt ekonomiskās un sociālās atšķirības starp valstīm, kas ir kohēzijas mērķis, ja valstis, kam ir mazāks IKP, savas nabadzības dēļ saņem mazākus maksājumus? Spēlēšanās ar valsts līdzmaksājuma likmi to risina minimāli. Latvijai līdz šā perioda beigām kā nabaga pelnrušķītei bija samazinātā līdzfinansējuma likme, kas tika ieviesta kā pagaidu risinājums, bet, kā būs turpmāk, vēl nav zināms.
Iespējams, ka līdzīgi kā lauksaimniecībā ar laiku Eiropa varētu mazināt arī kohēzijas budžetu, tādējādi Latvijai ir pēdējais laiks ne tikai izcīnīt vairāk līdzekļu, bet – pat svarīgāk – tos mērķtiecīgi investēt ilgtspējīgā ražošanā, infrastruktūrā, cilvēkkapitālā, nevis izpļeparēt. Latvijai ir visai plašas iespējas pašai izvēlēties dažas konkrētas jomas no 11 ES definētām prioritātēm – tikai pašiem jāzina, kurp ejam.