«Domāt un analizēt» – jautāts par to, kā cilvēkiem reaģēt uz līdzīgām baumām, kādas nupat tika izplatītas par Swedbank finanšu stāvokli, ieteicis Valsts policijas priekšnieka vietnieks Guntars Marķitāns.
Līdzīgus vēstījumus pēc Latvijas Krājbankas slēgšanas tautai sūtīja vairākas augstas valsts amatpersonas, iesakot cilvēkiem pašiem analizēt banku drošību, pētīt to īpašniekus, likviditātes rādītājus. Tad nu šoreiz cilvēki paši arī «domāja un analizēja», nedēļas nogalē no bankomātiem un caur kontiem internetā izsmēla no Swedbank prāvus līdzekļus.
Šajā situācijā grūti pārmest cilvēkiem ļaušanos panikai, baumām. Drīzāk jautājums ir par pašas bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) savlaicīgu un adekvātu reakciju. Skaidrojumi par bankas stabilitāti gan Latvijā, gan Zviedrijā un gatavību pildīt savas saistības pret klientiem nāca tikai pēc tam, kad panika bija sasniegusi kulmināciju, vairāki bankomāti jau iztukšoti, rindas pie vēl naudīgajiem – kā padomju laikos pēc desas. Par baumām banka zināja jau pagājušās nedēļas sākumā, tās, tāpat kā naudas izņemšana, pieņēmās spēkā sestdien. No kādas paziņas saņēmusi ziņu, ka vairākos Swedbank bankomātos viņai nav izdevies izņemt naudu, devos par to pārliecināties pati. Jelgavā naudu izņemt izdevās. Vēl vēlu vakarā meklēju kādas ziņas, komentārus internetā – ne vārda. Vēl svētdienas priekšpusdienā – klusums. Tik nopietnām iestādēm tomēr būtu jābūt zināšanām par krīzes komunikāciju, cīņu ar baumām, to apsteigšanu, bet faktiski pirmā nopietnā bankas un FKTK atbilde nāca tikai vakarā LTV Panorāmā, pēc žurnālistu iniciatīvas. Bankas mājaslapā esejveida, nenoslīpēts bankas šefa uzsaukums arī parādījās tikai svētdienas vakarā. Var saprast bailes no tā, ka, vēl pirms panikas kulminācijas sniedzot paziņojumu par to, ka ar banku viss kārtībā, satraukti tiks arī tie, līdz kuriem baumas vēl nebija nonākušas. Taču tā varētu domāt akmens laikmetā, bet ne interneta, sociālo tīklu buma laikā. Par to, ka komunikācija bija novēlota, liecina reakcija pēc plašākiem bankas, FKTK un Zviedrijas finanšu uzraugu komentāriem medijos: rindas noplaka, cilvēki nedaudz nomierinājās, sāka pat nest naudu atpakaļ uz iemaksas bankomātiem. Vienas pašas bankas paziņojums ne, bet kopīgs skaidrojums ar FKTK vēl pirms brīvdienām, kuras ir pateicīgas panikas sēšanai, gan būtu nostrādājis.
Protams, vienmēr paliks vieta šaubām arī pēc tiem. Cilvēki sēž uz pulvermucas, un neuzticības liesmu uzpūšanai par jebkuru banku pietiktu ar mazu dzirkstelīti. Un te sava daļa vainas ir jāuzņemas vairākiem – politiķiem, banku uzraugiem, tiesībsargājošajām iestādēm. Pirmkārt, par pasīvu darbību baumu izplatītāju identificēšanā un sodīšanā, piemēram, par lata devalvāciju. Ja vēl izdevās atklāt 2007. gada tenkotāju, kas izrādījies premjera biroja pārstāvis bez ļauniem nolūkiem, tad politiķu dedzīgie vārdi 2009. gadā, ka vainīgie tiks noskaidroti un sodīti, palika karājamies gaisā. Tad tas bija īpaši aktuāli un ticami, jo bija budžeta lielās konsolidācijas gads, daudzi cilvēki zaudēja peļņu, laužot latu depozītu līgumus, bet spekulanti vinnēja uz eiro kursa rēķina. Tagad policija kriminālprocesu ir ierosinājusi, jācer, ka būs arī rezultāts.
Otrkārt, ne bez iemesla ir arī mazinājusies uzticēšanās bankām un amatpersonām. FKTK amatpersonas, tāpat kā politiķi pēc Snoras bankas darbības apturēšanas Lietuvā, uzreiz spēra ārā, ka Krājbankai nekas nedraud. Pēc tam taisnojās – kriminālas darbības nevar novērst. Lai arī pēc Krājbankas kraha visai operatīvi tika iedarbināts noguldījumu garantiju fonds, naudas izmaksāšana tikai pa 50 latiem dienā bija nomācoša. Noguldījumu garantiju fonda iedarbināšana pirmo reizi daudzus varbūt nomierināja un atturēja no kontu iztukšošanas, tajā pašā laikā tie, kas «domāja un analizēja», saprata, ka fondu jau ir pilnībā izsmēlusi un pārsmēlusi Krājbanka.
Vēl tie, kas «domāja un analizēja» un bija aizskaitījuši drošības pēc prom arī uzņēmuma līdzekļus, mēģināja lietas sasaistīt ar nedēļas nogalē notikušo Eiropas līderu samitu un eirozonas nedienām.
Grūti paģērēt izpratni no vienkāršajiem cilvēkiem par eirozonas un sešu citu ES dalībvalstu vienošanos par jaunu līgumu par stingrākiem fiskālās disciplīnas noteikumiem, jo īpaši, ja kritēriji eksistē jau patlaban, bet 22 no 27 valstīm tos vienkārši neievēro. Kā lai paļaujas, ka šāds līgums glābs Eiropu, eiro? Kā lai paļaujas, ka Latvija, kuras lats piesaistīts eiro un kuras eksports tik atkarīgs no Eiropas pieprasījuma, netiks parauta līdzi zem ūdens? Kādi ir iemesli tam, ka Lielbritānija un arī Zviedrija nepievienojās šiem nosacījumiem? Vai iemesls ir tikai sava valūta?
Kā lai sēž mierīgi, ja informatīvā telpa pilna ar vēstīm par gaidāmajām finanšu problēmām gan līdz šim nopietnām Eiropas bankām, gan visām valstīm? Cik bezgalīgi var pārfinansēt parādus un arvien palielināt valstu tēriņus, bezgalīgi aizņemoties? Turklāt finanšu tirgi vairs nepērk Eiropas valstu parādzīmes. Nevarot tās pārdot ilgtermiņā, valdības cenšas lāpīties ar īstermiņa kredītiem, kuriem likmes ir augstākas un ir arvien augošas. Vēl paaugstinot drošības bankām prasības, kas tām jāizpilda līdz 2012. gada jūnija beigām, bankas cenšas atbrīvoties no vērtību zaudējošajām valstu parādzīmēm, kuras turklāt vairs nevarēs nebūt nodrošinātas ar kapitālu. Arī gada beigas, kad bankām svarīgi parādīt savu pozitīvo bilanci, nevis investēt jaunās, riskantās parādzīmēs, varētu būt kritisks laiks. Finanšu sektoru 9. decembra samita rezultāts nav uzmundrinājis, tas drīzāk piefiksējis Eiropas Centrālās bankas izvairīšanos no vērienīgas parādu mākto eirozonas valstu obligāciju uzpirkšanas nekā vienošanos novirzīt Starptautiskajam valūtas fondam papildu līdzekļus līdz 200 miljardiem eiro Eiropas finanšu stabilitātes fondam.
Fons ir tāds, ka paniska reakcija iestātos, saņemot baumas par jebkuru no bankām, pret to nav zāļu. Vienīgās zāles ir laicīga un saprotama komunikācija.